Ļoti iespējams, ka uztveru visu saasināti šobrīd, taču...
Vai esmu galīgi no citas planētas nokāpusi??? Lai arī cik ļoti lūdzos puisim, lai manā klātbūtnē nerunā rupjības, lai ir maigāks, u.t.t, šķiet, ka esmu idiote.
Grūti izteikties, jo pārāk daudz sakrājies... rūpējos par viņu, mēģinu veidot labas attiecības. Tas aizņem daudz laika un darba, daudz nervu... viņš man nepaklausīgs tāds - vieglprātīgs. Ļoti daudz ko daru es pati - kārtība, tīrība, ēdiena gatavošana, drēbju mazgāšana, dažreiz arī skrūvju skrūvēšana un tādas lietas (un arī tad, ja mana darba diena ir garāka par viņējo). Brīžiem jūtos tik nenovērtēta, tik ļoti sāpināta, ka uznāk tāda raudu lēkme, ka nespēju vairs nomierināties - tikai tad, kad esmu pārgurusi no šīs histērijas - aizmiegu. Viņš bieži kliedz, nesaprot kapēc raudu, kas ieved vēl lielākā izmisumā. Kaut gan izrunāts ir viss miljons reizes. Esmu lūgusies visādos veidos (jā, arī uz ceļiem), lai izrāda cieņu un atbalstu mūsu attiecībās.
Intīmu attiecību nav jau vairs sen, viss ir sabojājies laika gaitā (viņš vienmēr esot darbā ļoti noguris), vairs negribu, lai mani pat aiztiek, jo sāpes un aizvainojums par dziļu. Kam jēga ļauties, ja garantija, ka tikšu atkal sāpināta?
Nezinu par ko tēma - viņu vai manām emocijām, kuras vairs nekontrolēju, jo šķiet, ka jau ir iestājusies depresija vieglā formā???
Kā jums šķiet, kā var kaut ko saglābt, ja ir galīgākajā pa**ļā???