Ja par maz uzmanības...

Manā situācijā vislabāk strādā d. variants. Ātri vien saprot, ka kaut kas nav tā :D

Laigan man reti ir tā, ka nesaņemu uzmanību, bet , kad gadās tad vienkārši pasaku, kādēļ nepievērs man vairs nekādu uzmanību? Viņš pasaka, ka pievērš un tad atsāk pievērst man uzmanību. :D

Principā izmēģinu visus minētos variantus, kamēr kāds nostrādā, protams, pēdējais jau ir padošanās.

f) izvērtēju situāciju, kāpēc nesaņemu gana daudz uzmanības. Ja tā ir pārlodze darbā, tad esmu iecietīga un mēģinu maksimāli atvieglot viņa pienākumus.
Ja būtu citādi iemesli, censtos izprovocēt uzmanību ar kādu labu darbu.. viņa iecienītākā maltīte, amorāli piedauzīgs tērps.. utt.

Parasti man ir C variants. Viņš parasti to pamana un nāk mīļoties.
Zinu, zinu, attiecībās esmu kā mazais bērns..bet, ja nu tas strādā.. :D

D

unique man arī C variants. :)

man d variants. bet strādā ideāli :D

Man D nestrādā, jo man gribās, lai viņš pamana, ka es esmu dusmīga :D

Un ko jūs darāt, kad viņš sāk pievērst uzmanību? Viss tāpat kā bija (lieliski) vai tomēr kaut kā norādāt uz savu sāpi.

Vai jums arī sanāk kā tajā anekdotē, kur puisis nezvana, nezvana, tad beidzot piezvana un nevis saņem prieku no meitenes, bet pārmetumus, jo tā jau izbesījusies pa to laiku. Un pēc tā viņš vispār vairs nezvana :D

Tad, kad viņš man sāk pievērst uzmanību, tad es viņu sāku ignorēt. :D
Nu nedaudz, lai saprot, ko ir izdarījis. :D
Pēc tam jau viss ir ok. :)

Var jau izrādīt to sāpi, bet tas jādara koķeti, nevis pārmetoši, citādi tiešām nebūs labi. Bet tas tikai saprātīgās devās. Ja par mani aizmirstu dienām ilgi, es arī pārmestu.

No twitter :"Sastrīdējos ar vīru. Guļu,domāju - nu tak apskauj mani,apskauj taču,idiot....Un,te pēķšņi,šis apskauj arī ,bet es :'Novāc rokas!" :D

unique, cik tipiski sievietēm, manuprāt :D

100% :D

Oo jā, tipiski :D

Man nesen bija tā, ka konkrētajā nedēļā viņš man atteica tikšanos un varējām tikties tikai uz vienu dienu brīvdienās. Tā vietā, lai es maksimāli izbaudītu šo vienu dienu kopā ar viņu, es uztaisīju pamatīgu skandālu, apvainojos un sadir... ne tikai to dienu, bet vēl arī visu nākamo nedēļu. Pati uz sevi par to dusmojos, bet ko darīt, ja es citādi nemāku, ka man kaut kur tā sāpe ir jāizliek?

Principā izmēģinu visus minētos variantus, kamēr kāds nostrādā, protams, pēdējais jau ir padošanās.

Tad, kad man atsāk pievērst uzmanību, es vienkārši nevaru nociesties samīļoties utt..

Kad man atkal sāk pievērst uzmanību, man arī gribas samīļoties... bet tai pat laikā iekšā ir tas aizvainojums... kā no tā tikt vaļā?

Dažreiz, kad es tomēr spēju būt neapmierināta pēc uzmanības nepietiekamības, viņš lien man klāt un samīļo. Uz ko es atbildu sakot, lai viņš tā nedara un metu viņa roku prom. Viņš gan visu laiku cenšas mani samīļot, bet, kad aiziet, ka es to "negribu" un viņš pārstāj, es smieklīgi neapmierinātā balsī bļaujot saku, lai viņš mani tomēr samīļo. Tā arī mums tas viss beidzas smieklos.

Tad, kad viņš man sāk pievērst uzmanību, tad es viņu sāku ignorēt.

+++ Es ar tā daru. :D