Čau, susuriņi un saulītes :)
Gan jau šādas tēmas te bijušas desmitiem tūkstošu, tomēr viss nāk un iet un mainās, tāpēc padalieties ar mīļvārdiņiem. Kā jūsi puiši sauc jūs, kā jūs saucat viņus? Vai ir kādi vārdiņi, kas ļoti patīk, vai ļoti kaitina?
Mums ir savi, izdomāti mīlvārdi, be no standartiņa- viņš mani sauc par - mīļo vai peli.
Ja nosauc vārdā, tad zinu,ka auzas ir.:D
es gan viņu vārdā ļoti bieži saucu. Nezinu,kāpēc tā iegājies.
Bet pamatā - viņš ir pele un es esmu pele. Viņš ir mīļais un es esmu mīļā. Viņš ir ķazis un es esmu čunča.:D
Man vārds "māte" liekas ar tādu briesmīgu piegaršu, tāds ass un auksts.
+++
mani vecāki viens otru mīļvārdiņos sauc, domāju, ka tā arī ir pareizāk. tikko attiecībās iestājas tas posms, kad viens otru uztver un vēl turklāt uzrunā par māti un tēvu, pazūd tā īpašā intimitātes saikne, kas ir starp vīrieti un sievieti. nemāku izskaidrot, bet tāds ir mans viedoklis. arī gudri psihologi saka, ka jāspēj saglabāt vienam pret otru to "mīļotais - mīļotā" nevis "bērnu māte - bērnu tēvs" sajūtu, tad viss būs čikiniekā arī pēc bērnu piedzimšanas un daudziem gadiem :)
ja mani kāds sauktu par pelīti, kaķīti, saulīti vai vēl kaut kādā banālajā mīļvārdiņā, viņš varētu ar mani nemaz nesākt runāt :D ļoti kaitina ne-personalizēti mīļvārdiņi un uzrunas.
Jā, vienīgais,kas man reāli tracinātu,ja mani par saulīti sauktu. Vai sieviņu, kas es neesmu.
Vienīgais,kam es esmu piekāpusies ir tas,ka draugu kompānijā puiši sauc mani, par viņa kundzi, vai viņa cienīto. Saka - kur Jūs ar kundzi brauksiet? Vai arī - Jānis ar kundzi jau brauc; Jūs ar cienīto esat ielūgti.
To es izmanīt nevaru.
Atcerējos, ka vienu dienu viņš pateica "ak tu mana bremzīte", jo es nevarēju pie draugiem izčammāties, es viņu pretī par gultni nosaucu. Šis pēc stundas prasa - a kāpēc par gultni? Es pateicu, ka ja viņam kas kaiš, tad sāk gaudot kā mašīnas gultnis. Kopš tā laika mums ir automehāniķu mīļvārdiņi :D
Atvainojos, ka nošļūcu no tēmas, bet - kā jums ģimenes lokā ir ar mīļvārdiņiem? Manā ģimenē mēs visbiežāk viens otru arī uzrunājam atvasinātos mīļvārdos, retāk ir standarts - mammu, tēti, brāli, krustmāt! Esmu pieredzējusi, ka svešākiem cilvēkiem tas dažkārt šķiet gandrīz nepieņemami - kā var tā ķēmoties. A man patīk. Mīļi šķiet un tie vārdiņi jau tā pieauguši, ka citādāk nemaz nevar. :)
pride, mamma mūs meitas sauc par pelītēm, māsiņām, meitiņām vai arī atvasina deminutīvus no mūsu vārdiem. Reti kad tā strikti pasauc vārdā - tad droši vien esam ko sagrēkojušās :D Bet tā kā mums ir tikai viens brālis, tad mums iegājies viņu saukt par brālīti, nevis vārdā.
Tētis parasti lietoja vārda deminutīvus.
Ar māsu savstarpēji viena otru uzrunājam par māsiņu vai arī vārda deminutīvā.
Mamma vienmēr ir mammucis :)
Es pievienojos kaķīšu flotei, zinu, ka nekas oriģināls, bet mums tas tīri sadzīvisku iemeslu dēļ iegājies - mājās dikti nešpetns kaķis :D
Draugi mūs par vīru un sievu sauc, ja kaut ko par draugu saku kādam, kas viņu nepazīst, saku - brūtgāns :)
Saulītes gan man izraisa alerģiju.
Mums daudzus mīļvārdus ir radījis mans krustbērniņš- gan vārdu atvasinājumus, gan nosaukdams/ salīdzinādams mūs par/ar kaut ko. Tas bieži ir tik trāpīgi un smieklīgi, ka tā vienkārši to nedrīkst aizmirst :)
111
