O, autorei, izdevusies laba provo diskusija :D Bet, kā jau parasti, šādas šķēpu laušanas diskusijas interesanti palasīt...
Ja nevienam nekādu ļaunumu nenodari ar to, ka diendienā sēdi mājās, ģimenes budžets no tā finansiāli necieš un ģimenē nevienam pret to pretenziju nav, tad kāda tur citiem daļa... Katra atbild pati par sevi.
Ja runāju konkrēti pati par sevi - nē, visu mūžu mājās sēdēt nevēlos, varbūt vecumā, kad parādīsies kādas veselības kaites vai nogurums, domāšu citādi, taču šobrīd noteikti ne. Šobrīd esmu bērnu kopšanas atvaļinājumā, taču jau pirms kļuvu mamma zināju - lai cik ļoti, ļoti, ļoti es mīlu savu ģimeni, mans dzīves centrs nebūs tikai un vienīgi mājas, bērns un un plīts un kaut kādi kursiņi darbīgas dzīves imitēšanai divreiz nedēļā.. Godīgi sakot, man pat nedaudz tirpuļus uzdzen izteikas par "visa mūža veltīšanu tikai bērniem un viņu audzināšanai un aptekāšanai", jo... bērni mums nepieder, viņi izaug un aiziet, izveido savas ģimenes. .. un diemžēl ir gadījies redzēt piemērus, kur mammai pēc tam ir nelaimīguma un tukšuma sajūta, jo bez bērniem viņai nekā cita vairs nav... un nekādi nespēj pieņemt to, ka bērni jau ir pieauguši cilvēki un aptekāšana vairs nav nepieciešama. Ak, jā, paliek vēl darbā, naudas pelnīšanā ļoti aizņemts vīrs, protams...
P.S. Tas gan nav jāiztulko galējība - ka tagad neaudzinu, nerūpējos un pēc dzemdībām jau skrienu uz darbu... Es runāju par ilgtermiņa sēdēšanu mājās ar bērniem.
Otra lieta, kas mani mulsina - frāzes "vīrs man neļauj strādāt" ar tādu kā lepnuma piegaršu. Viena lieta, ja dod izvēles iespēju: "gribi strādā, gribi - sēdi mājās", bet šādā formulējumā tas izklausās baisi, pēc riktīga patriarhāta, kur vīrišķis skarbi regulē visas ģimenes dzīvi, jo viņam ir lielais naudas maks un sieviete ir lieta... Paniski baidītos no tāda vīrieša:D