aj, te visi stāsti par to pieņemšanu,ja pašu bērns atnāktu mājās ar tādu - es teiktu,ka amēr jūs neesat bijušas šādā situācijā, tikmēr te var apecētrt visu ko. Es arī gribētu domāt, ka es būtu svētā mierā ar to, bet ziniet? es nebūtu. es nelēktu gaisā un neskraidītu plika ap māju no prieka.
Es godīgi pasaku,ka es negribētu,lai maniem bērniem būtu jāpiedzīvo kas tāds, jo man tas neliekas nekas normāls, apkārtējo cilvēku attieksme nav normāla. Bet es gribētu,lai mani bērni dzīvo normālu dzīvi.
Lai viņiem nav jāiet pa ielu un jāklausās,kā viņus sauc par pediņiem, vai pretekļiem, skolās sit un necienīgi izturas.
Es uzskata,ka tur lielu lomu spēlē arī audzināšana un neviens man nespēs eskaidrot pretējo.