Cik nu iespējams braucu pa veloceliņiem. Un, ja tur staigā cilvēki, tad braucu šiem virsū kamēr neizdomās paiet malā. Jā, uz veloceliņa jūtos kā karaliene.
Vakaros braucu pa brauktuves malu, kad maza satiksme.
Ja nav veloceliņu, pa ietvi, cik nu ātri iespējams - dažreiz uzdzindzinu, dažreiz pacietīgi minos pa aizmurguri, kamēr iespēja pabraukt garām. Un stulbākais ir tas, ka tu gājējam pasaki paldies par to, ka palaida un šis noskatās uz mani tā it kā es būtu kaut kāda muļķe un paši tai pat laikā sūdzas - riteņbraucēji tādi un šitādi un paši tik vazājas pa veloceliņiem.
Autovadītāji vispār ir briesmīgi (pārsvarā) it īpaši uz regulējamajiem luksoforiem - apstājas uz pārejas un stāv - un kur man likties, lekt pēšņi nost, likties auto sānos, tāpēc tādiem parasti uzdauzu ar plaukstu vai atsperos pret bamberi un dodos tālāk, ja paši nesaprot, ka ir mazliet stulbi. :D
Kopimā izvēlos sev drošāko vietu, kur braukt.