Ir cilvēki ar kuriem nekas nenotiek pat tad, ja šie staigā uz pirkstgaliem pa kraujas pašu malu, bet ir tādu, kuriem pat sagriezts pirksts var beigties letāli... Tas vienkārši, es pat nezinu, ir liktenis?...
Var līdz vēlai naktij dauzīties kur pagadās, braukāt ar stopiem daudz nešķirojot, kādā mašīnā sēsties, vazāties pa apšaubāmām mazām tumšām ieliņām un vispār nekas nenotiek.. Bet citreiz izej dienas laikā pēc maizes un vairs neatgriezies...
Tāpat ir ar bērniem - nav iespējams viņus nosargāt mūžīgi un tāpēc trīcēt par katru viņu soli ir lieki. Saprata robežās, protams, neļaut skriet zem mašīnās, nedot asus priekšmetus rokās u.t.t. Bet tāda pilnīga izolācija ir pārāk slimīga un paranoiska, manuprāt!
Man sirds salecās, kad kāda paziņa tā starp citu pieminēja, ka atstājusi savu 2 gadus mazo meitu mājās pie multenēm un tikmēr uz "minūti" izskrējusi uz pastu. Neko neteicu, bet man uzmetās zosāda, iedomājoties, ko divgadnieks var izstrādāt... Tā, manuprāt, ir jau bezatbildība! Varbūt kādai liekas ok, bet man tas tomēr nešķiet normāli - pārāk mazs tas bērns vēl...
Lai nu kā - labāk laikam sargāt bērnu nedaudz par daudz, nekā nedaudz par maz.
121
