Vīrietis ar "piekabi".

Tad jautājums Jums dāmām - Kā Jūs reaģētu, ja Jūs atraidītu vīrietis tieši Jūsu bērna dēļ?

Es viņu saprastu, jo tas nav viņa bērns, tas ir viņam sveša vīrieša bērns un viņam nav pienākums palikt ar mani kopā un būt sajūsmā par bērnu, kurš nav viņa.
Ja es būtu palikusi viena ar bērnu, es labi saprastu, ka man būs grūtāk atrast vīrieti nekā brīvām bez bērnu sievietēm un tas ir normāli.

Kubiete , nu neviena laulība nav akmenī kalta un laiks iet bērns aug , Tu tā saka itkā bērns kaut kur varētu pazust ..... Te jau teica vidējais laulību ilgums 14 gadi , kopā esam 10 tātad daudz nav atlicis līdz kritiskajamm punktam :D

Šajā vecumā noteikti nē. Ir tikai viens virietis, kura bērns man netraucētu, bet tā kā esmu laimīgi aizņemta tad par to izņēmu nedomāju :)

nevis izņēmu, bet izņēmumu.

Pozīcija skaidra.
Tad jautājums Jums dāmām - Kā Jūs reaģētu, ja Jūs atraidītu vīrietis tieši Jūsu bērna dēļ?
Vidējais laulību ilgums Latvijā ir tikai 14 gadi. Statistika, diemžēl, ir ļoti neiepriecinoša.

Negribu nevienam pārmest, bet vai gadījumā nesanāks attapties pie sasistas siles?
Atzīšos, ka šī diskusija atstāja rūgtu piegaršu visai dienai. Esmu vīlies, jo agrāk likās, ka sievietes tieši spēs novērtēt tēvišķās rūpes pār bērnu, ka tas liks izskatīties vīrietim nobriedušākam, vīrīšķīgākam.

Esi vīrietis ar bērnu? Citādi nesaprotu, kāpēc svešu sieviešu viedokļi anonīmā forumā Tevi tik ļoti uztrauc. Kā es reaģētu? Nekā. Katram mums ir iespējas un tiesības izvēlēties, ar ko veidojam attiecības, bērns automātiski nepiešķir vīrišķīgumu un briedumu.

Kubiete , nu neviena laulība nav akmenī kalta un laiks iet bērns aug , Tu tā saka itkā bērns kaut kur varētu pazust ..... Te jau teica vidējais laulību ilgums 14 gadi , kopā esam 10 tātad daudz nav atlicis līdz kritiskajamm punktam

Bet tu runa pagaidām tikai teoriju, prakse redzu ka visas ar berniem agri vai velu tomer apprecas. Reti kura paliek viena.

Kā Jūs reaģētu, ja Jūs atraidītu vīrietis tieši Jūsu bērna dēļ?

nav pat īsti nozīmes kādēļ atraida, tā ir viņa izvēle un es ar to varu sadzīvot. nevienam nav spiesta lieta ar mani būt kopā.

ja man pašai būtu bērns, man liekas ir tikai normāli pieņemt vīrieti kam arī ir bērns, jo man tak pašai arī tad ir pagātne, bērns, tas ir kā 1 pret 1
no otra es varu gaidīt un prasīt tikpat, cik pati varu dot. respektīvi, ja man nav tādas pagātnes, bērnu, es varu to gaidīt arī no vīrieša un neviens man nevar to pārmest.

Tas nav atbildams jautājums, jo mēs taču nekad nezināsim kā pašām izies dzīvē. No vienas puses patīkami būt vīrietim vienīgajai un tai īpašajai, bet no otras puses, ja viss sapas un nav problēmu, bērnam nevajadzētu būt tam nelaimīgajam šķērslim...

Jā, pieņemtu, jo tā ir mana realitāte. Sākumā, iepazīstoties, lai gan zināju, ka viņam ir bērns no iepriekšējās laulības, par to sevišķi nedomāju, jo domas bija vērstas tikai un vienīgi uzviņa iepazīšanu un atklāšanu. Laulībā esam gadu un bērns (8 gadi) dzīvo ar mums (man nav savu bērnu). Protams, es vēlētos, ka mēs būtu divi vien, bet es neesmu gatava atteikties no mīlestības pret šo cilvēku un vēlmi saistīt ar viņu savu nākotni viņa bērna dēļ. Mēs labi satiekam, protams, gadās pa strīdam. P.S. Arī iepriekšējās attiecībās manam bijušajam bija 2 bērni no iepriekšējām attiecībām (iespējams tāpèc, ka mani partneri ir kādus 10 gadus vecāki par mani).

tie pusaudži ar saviem niķiem un principiem ir kaitinoši. ja es viens audzinātos ar kādu no tiem sīkajiem dumpiniekiem (kas savas otrās mammas nodirš), aizietu uz bareņtiesu un atslānītu dumpinieku lai man vecāku tiesības atņem. apmēram tādu kā elizabete.
Nekontrolējams siekais ir kā vardarbīgs suns. kādu vel saplosa, saimnieks atbild.

Nu ja puisis ļoooti patiktu, viss pārējais būtu ideāli un bērns netraucētu, tad jau nu, protams, pieņemtu. Saprotu, ka dzīvē visādi gadās. Bet tā, tīri ar veselo saprātu un bez sirds runājot - bērnam nu galīgi nav vietas manā dzīvē šobrīd. Sākumā jau tas netraucētu, tomēr vēlāk, kad attiecības paliktu tādas ģimeniskākas, tad arī bērna klātbūtne, domāju, būtu stipri manāma.
Es esmu vēl ļoti jauna. Pēc gadiem astoņiem, iespējams, pieņemtu. Ok, mīnuss, ka tas nebūtu kopīgs bērns, es nebūtu bijusi 100% atbildīga par to, par kādu cilvēku viņš izaugs. Bet plusi taču arī ir - nav bijis jāiziet cauri ķēpīgajam bēbīša posmam, kā arī atbildība galu galā ir mazāka. (Zinu, izklausās neglīti no manas puses, bet esmu no tām, kas nav pārliecinātas par savu mātišķo aicinājumu būt mazai dvēselītei par Dievu.)

Ja, man butu 25-40 gadi, tad JA
ja berns vel butu forsh, gudrs, patstaviigs, tad vispar super. Nebutu pashai jadzemdee un jamokas.
Shobriid noteikti NE!!

Nē, es tādās attiecībās neiesaistītos, viens ir tas, ka man bērni nepatīk un regulāri savā klātbūtnē kādas citas bērnu negribētu. Ne tas, ka gribētu būt pirmā, kas dzemdē vīrietim bērnus, es vispār šobrīd negribu bērnus, bet tas tomēr nozīmētu, ka bērns vienmēr būs pirmajā vietā, būs visādas neparedzētas problēmas, sarežģījumi, ar to samierināties es nevarētu, man vajag būt svarīgākajai vīrieša dzīvē.

nekad nesaki nekad, bet ak dievs, lūdzu nē!!!!!

Man ir dzīvs piemērs kā sieviete sagajās ar vīrieti kuram 2 bērni no iepriekšējās.....ta iepriekšējā ir riktīga ragana, bērnus kūda, stāsta,ka tante izjaukusi attiecības, aizvīlusi tēti, izsūks viņam naudu un tad pametīs.
Nu šausmas...un bērni protams, ka tic..... gadi 12 un 14. Mammai jau visi tic. Lieki teikt, ka sieviete dikti nelaimīga.

Nē paldies.

Nē, nē nē.
Tiem bērniem es vienmēr būtu svešieniece, ienākusi ģimenē un pie visa vainīga, pat ja vecāki šķīrušies jau kā gadus piecus. Bērnu attieksmi pret jauno mammu es iedomājos tādu pašu, kādu varētu saņemt no labākās draudzenes, ja sāktu saieties ar viņas ex. Plus vīrieša obligātā komunikācija ar māti, plus maģiskā, mistiskā alimentu naudas plūsma vienā vai otrā virzienā, un ja bērni dzīvo ar viņu, kāda tur young-love randiņošana? Un ja nu arī izdodas randiņot, bet bērni nepieņem? Ja nu uztaisam savējo sīci un aiziet pie nākamās? Un ja nu man suni patīk daudz labāk, kā bērni?
Nē.
Kā es justos, nevaru objektīvi spriest, jo bērni man tiktiešām netīk. Ja nu būtu kā būtu ar savu pašreizējo domāšanu visdrīzāk vainotu sīko(s), pie tā, ka viņi aizbiedējuši manu (kārtējo) lielisko vīrieti.