Pavasara skumjas

Tak vareeja buut arii sliktaak. Vareeji izgaazties skolaa, seedeet patreiz uz bezdarbnieku pabalsta kopaa ar viiru dzeeraaju un 2 beerniem, kuriem ir uzmaniibas deficiita sindroms un piedevaam daliit vienistabas dziivokliiti ar viira vecaakiem un vecvecaakiem.
26 gadi nav nekas. Veel vari paspeet liidz pensijai 3x nomainiit karjeru, 5x appreceeties un nomainiit 10 maajvietas.

iedvesmojoši :D

Iedvesmojoši vai nē, bet ļoti patiesi :D

Bet ja nopietni- nu labi, nav tā tava dzīve šobrīd tik skaista, kā biji izfantazējusi. Un ko nu???? Tā arī čīkstēsi un turpināsi būt nelaimīga??? Nu takš izdomā, ko vēlies, izplāno, kā to panākt un dzīvo nost laimīga!!! Viss ir tavās rokās:)

Vai Tevi arī tracina, ka dzīve nav izdevusies tāda kādu Tu vēlējies izveidot. Un ko Tu dari vai domā darīt, lai mainītu situāciju?

Laikam jau īsti nevaru teikt, ka tracina. Jā, es arī bieži jūtos ļoti nožēlojami, bet man laikam nekad vispār nav bijušas nekādas lielas ekspektācijas no dzīves. Tas, ka citi lika uz mani lielas cerības (gan vecāki, radi, gan skolotāji, gan draugi, visi, kas mani pazīst), tas gan. Bet par to man pat laikam reizēm ir ļauns prieks, kā viņiem ir sanācis aplauzties savās cerībās. Man pašai nekādu īpašu vēlmju par to, kādai būtu jābūt dzīvei, nav bijis, tāpēc īsti nevaru teikt, ka esmu aplauzusies. Nelādzīgi gan jūtos reizēm, jo saprotu, ka it kā jau vajadzētu citādāk.
Ā, nu vienīgais, ko biju tiešām gaidījusi no dzīves, bet neesmu saņēmusi ir mīlestība. Tad likās, ka būs arī viss pārējais, ieskaitot dzīvotgribu. Bet var jau būt, ka šī vēlme pati par sevi ir nereāla, jo tas jēdziens ir tomēr pārāk abstrakts.

Lai kaut nedaudz mainītu situāciju, jau kādu laiku ir doma sameklēt un noīrēt vismaz istabiņu kaut kur savā mazpilsētā. Tas jau būtu pirmais solis. Bet pagaidām nespēju pat tik daudz naudas iekrāt.

Jā, man arī likās tā un šitā, bet beigās - esi sveicināta, realitāte! Tāpēc nekaļu vairs nekādus lielos mērķus, piemēram, līdz 30 gadiem apprecēties utt., jo cilvēks plāno un Dievs dara.

+++
Tikai es parasti pēdējo teikumu saku ''es plānoju, a liktenis aiz stūra, berzē rokas un ņirdz''.

Tāpēc es netaisu nekādas jaungada apņemšanās un nekaļu nekādus milzīgos plānus - jo aplauziens pēc tam sagruza ļoti. Protams, vajag paturēt vieglu vīziju prātā par to, uz ko gribētos virzīties un no kā gribas izvairīties.
Doma, ko es cenšos paturēt prātā - par vēlu ir tad, kad guli zārkā. Un kamēr neguli zārkā, vari kalt kaut 50 dažādus plānus. kaut kādā brīdī taču kaut kam ir jāizdodas.
So-galvu augšā un ja nesanāca vieni plāni, sāc kalt citus. 26 gadi nav 66 gadi.

vislielākā kļūda augstskolu-beidzējiem ir tā, ka atsakās no darba savā sfērā dēļ tā, ka maza alga! Nu, vecīt..... Visi sāk ar pamatu

Tas ir viens svarīgs punkts, kuru der ielāgot ikvienam.

Nu principā es tev varu uzrakstīt, kā es rīkotos, ja varētu finansiāli to atļauties. Tāds plāns/sapnis man jau kādu laiku ir galvā. Varbūt, ka tev palīdz.

1) noīrētu istabiņu kaut kur savā mazpilsētā. Istabiņu, jo dzīvokli noteikti nevarētu atļauties, bet vēlos kaut nelielu telpu, kas būtu tikai man, nevis dalīt istabu ar māsu;
2) apmeklētu kādas sporta nodarbības grupā - gan ķermenim un veselībai būtu noderīgi, gan iepazītos ar citiem cilvēkiem;
3) pameklētu un pieteiktos kādos kursos savā pilsētā - gan iemācītos ko jaunu, radītu sev prieku, kustinot smadzenes, gan atkal - iepazītos ar citiem cilvēkiem;
4) skatītos, kādi pasākumi notiek tuvējā apkaimē, censtos apmeklēt interesējošos - gan garīgi paēdinātu sevi, gan atkal iepazītos ar citiem cilvēkiem;
5) paralēli tam visam visu laiku čekotu darba piedāvājumus tuvējā apkārtnē vai citās, mani interesējošās pilsētās, sūtītu cv un motivācijas vēstules, ja kas uzrunātu vairāk par manu pašreizējo darbu;
6) visbeidzot sāktu skatīties, kādas ir iespējas sākt vēl kaut ko studēt, kaut vai neklātienē vai pat tālmācībā.


It kā pat nešķiet tik traki. Man viss atduras pret finansēm. Bet varbūt tev šis noder! :)

5) paralēli tam visam visu laiku čekotu darba piedāvājumus tuvējā apkārtnē vai citās, mani interesējošās pilsētās, sūtītu cv un motivācijas vēstules, ja kas uzrunātu vairāk par manu pašreizējo darbu;
6) visbeidzot sāktu skatīties, kādas ir iespējas sākt vēl kaut ko studēt, kaut vai neklātienē vai pat tālmācībā.

Nu zini ko, čekot darba piedāvājumus, tam finanses nevajag :)

Studēt var arī 26 gados, BUDŽETA vietā (bez maksas), ja vidusskolā uz tevi ne velti lika cerības, tad var pat tikt to laimīgo skaitā, kas saņem 100 eiro stipendiju mēnesī, par kuru vilkt dzīvību. Paralēli tam var "čekot darba piedāvājumus", "sūtīt CV un motivācijas vēstules" un ātri vien dzīvot labāk.

Bet nē, tie jau ir kaut kādi mazsvarīgi pēdējie punkti - vot sporta nodarbības grupā, tā gan ir manta! Uzreiz dzīve pa 180 grādiem mainīsies!

It kā pat nešķiet tik traki. Man viss atduras pret finansēm.

Emmm..... nu tad sāc ar punktu Nr.2, 3, 4, 5 vai 6 !!!

"Kursi savā pilsētā" BEZ maksas ir pakalpojums, kuru piedāvā Nodarbinātības Valsts Aģentūra arī strādājošiem cilvēkiem, starp citu.

http://nva.gov.lv/index.php?cid=433&mid=435

Jā rindas uz tiem kuponiem garas, bet - kaut kad pienāk.

57days, ok, es saprotu, ka neuzrakstīju līdz galam saprotami visu - protams, ka ar šīm divām lietām es nodarbojos arī šobrīd :D Tam finanses tiešām nav vajadzīgas. Nē, nu, protams, studijām visdrīzāk gan vajadzēs. Jā, protams, ka es varētu tikt budžeta vietā, par to nemaz nešaubos, bet tas nozīmētu pilna laika studijas, tātad pamest savu darbu, pārvākties uz Rīgu un kaut kā kaut kur mēģināt izdzīvot. Uz stipendiju gan cerības neliktu, tātad jautājums atkal atduras pret finansēm izdzīvošanai.

Sapratu arī tavu sarkasmu pēdējā piebildē, bet, jā, konkrēti man tiešām svarīgāk ir iemācīties socializēties ar cilvēkiem un sākt to ar nelieliem soļiem, kā, piemēram, sporta nodarbības grupā. Ņemot vērā, cik šobrīd esmu asociāla, es tiešām ticu, ka tad dzīve mainīsies. Ok, ne par 180 grādiem varbūt, bet par 90 noteikti.

Gangsters, punktam nr. 2 un 3, un bieži arī 4 ir nepieciešamas finanses. Ar pārējiem pamazām nodarbojos.
Bet, piemēram, punktā nr. 5 līdz šim vēl neesmu nonākusi ja kas uzrunātu vairāk par manu pašreizējo darbu. Reti gadās, kas tāds, tad, protams, uzreiz tiek sūtīts cv.
Kā arī dažādas studiju iespējas es apsveru regulāri, esmu izmalusi visu Latvijas aktuālāko augstskolu mājas lapas pa vairākām reizēm. Bet vēl nav sanācis līdz galam saprast, kā vislabāk visu apvienot.

Stipendiju, cik zinu, dabū 1/7 daļa no budžeta studentiem. Ir gana daudz tādu programmu, kur budžeta vietu ir DAUDZ un studētgribētāju kvalitāte zema. Nu, vismaz gadus 5-7 atpakaļ tāda programma bija datorzinības LU. Un programma nudien nav slikta. Uz tām pie 200 budžeta vietām, būt 25 labāko skaitā nav neiespējami. Es pati esmu savulaik tos 70 latus stipendiju saņēmusi arī mazāka grupā, citā studiju programmā. Neesmu nekāds akadēmiskais spīdeklis, bet citi izrādījās vēl slinkāki un "nespīdīgāki".

Kaut kādu darbiņu, ko apvienot ar studijām (Hesburgerā, kaut vai) atrast VAR. Es te gan nerunāju par mazpilsētu.

Jā, protams, viegli nebūtu. Bet - nav neiespējami!

Vai es pati tavā situācija saņemtos kaut ko mainīt, grūti pateikt. Bet ceru, ka tu gan saņemsies!

Antuanete, ar ko tu nodarbojies pašlaik? No tāda aspekta, ka, ja esi, piemēram, gramatvede, varētu sākt freelancing piekopt, pe dienu studēt, pa naktīm un starpbrīžiem - vest maziem uzņēmumiem un pašnodarbinātajiem gramatvedību. Ja kāda daudz maz radoša profesija, tad to varbūt arī var pagriezt kaut kā pašnodarbinātības gultnē.

Novēlu pārvarēt šķērsli nr1- vecāki! Tie noteikti teiks,kur tev prāts kaut kādu istabiņu īrēt,ja te,mājās, viss pa velti. Vai viņi tevi nebremzē, sargājot no ārpasaules un turot paspārnē?

Galvenais ir veselība!!! Ja ar veselību viss ok, tad sāc veidot dzīvi kādu vělies, pa maziem měrķīšiem! Atvainojos, bet sūdīgi ir tad, kad ir panikas lěkmes un ne velna nevar izdarīt, pat kad gribi ļooooti.
Veiksmi un drosmi! Citās valstïs un kultūrās dzīvošana pie vecākiem ir oky;)) padomā kas tevi savā dziivee neapmierina un kas liekas apkaunojoš tikaii sabiedrības rāmju děļ.

Ā, un starp citu - autore bija tā, kas vēlējās mainīt dzīvi. Es tikai rakstīju, ka esmu tieši tādā pašā situācijā un uzrakstīju punktus, ko es darītu, ja kādreiz sagribētu mainīt savu dzīvi. Bet jau teicu, ka man pašai nav pārāk lielu gaidu no dzīves, tāpēc kā ir, tā dzīvoju. Un tāpēc arī nav īsti vajadzība piesieties maniem punktiem, jo man viņi arī šobrīd nemaz nav tik aktuāli.

Novēlu pārvarēt šķērsli nr1- vecāki! Tie noteikti teiks,kur tev prāts kaut kādu istabiņu īrēt,ja te,mājās, viss pa velti.

Tam gan es noteikti piekrītu! Vienīgi, nezinu kā autorei, bet man mājās nekas nav par velti - maksāju savu godīgu daļu par īri un komunālajiem, iegādājos un ēdu pati savu pārtiku, pērku pati savas higiēnas utml. lietas. Bet jebkurā gadījumā piekrītu par vecākiem un it īpaši dzīvošanu vienā istabā ar jaunāko māsu kā bremzējošo faktoru. Tāpēc arī noteikti iesaku vismaz sākt ar istabiņas noīrēšanu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka jau tad vien arī citas domas raisīsies skaidrāk. ;)

Man gan no dzīves visu kaut ko gribas. Saņemties pabeigt augstāko izglītību, atrast jaunu hobiju (idejas ir), tikt pie nākamā projektiņa vienā darbavietā, beigt būt par sēni, sākt smukāk ģērbties (a tāds slinkums...!), apgūt labā līmenī svešvalodu. Vēl daudz kas būtu, ko gribētos.

Tas ir jauki! Man vienmēr prieks par cilvēkiem, kas saskata jēgu dzīvei un uzstāda sev mērķus! ;)

Dzīvošana vienā istaba ar māsu, un dzīvošana ar vecakiem ka tāda tomēr bremzē gan daudz ko, sevisķi socialo dzīvi. Itkā tam pat tā nebūtu jābūt, bet ir.

Man atkal ir otrādi..
Biju domājusi, ka pabeigšu vidusskolu, aizieūu uz Rīgu mācīties, pabeigšu augstskolu, strādāšu labā darbā, penlīšu naudu, satikšu puisi, apprecēšos utt.
Bet sanāca savādāk, 17 gados satiku savu vīrieti, pabeidzu vidusskolu, aizbraucu uz ārzemēm gadu pastrādaju, atbraucu atoakaļ, iestājos augstskolā mazpilsētā, jo draugam bija labs darbs, tagad nesen atradu darbu, ne savā profesijā, ne tuvu tam, pelnu nelielu summu, liekāka kā minimālā ir, bet jūtos nevērtīga, jo esmu beigusi augstskolu un strādāju pa grašiem, paralēli piepelnos savā profesijā..
vēlojoprojām ir nepiepildīts sapnis par labu darbu, lielām iespējām, bet jūtu, ka man ir lemts nodzīvot šādu - vienkāršu dzīvi bez lieliem iekrājumiem, ceļojumiem, īpašumiem..
Nezinu kā tev palīdzēt, bet ja es tagad būtu viena, sen jau būtu vai nu ārzemēs, vai kādā lielākā pilsētā, mācītos vai mēginātui atrast iespēju strādāt savā profesijā..
es neko nenožējloju, nebūt nē, vienkārši saprotu to, ka ne viss dzīvēnotiek tā kā mēs to ceram un iedomājamies 16, 17 gados..dzīve ir skarba un viss ir atkarīgs no mums..