Mācāmies braukt

Nu sākumā, aizveda uz šoseju, ar visu braukšanu uz 90 un ātrumu pārslēgšanu, bet pedāļus viņš drošināja spiežot līdzi. Nebiju agrāk pie stūres sēdusies. Instruktoru pieejas atšķiras.

Nu es vel pie instruktora neesmu bijusi, mani mācīja draugs :)
Bet es laikam pārbītos ja mani uzreiz uzdzītu uz šosejas :D
Man jau draugs piedāvāja pabraukt pa ceļu, kur pat īpaši mašīnas nebija, bet atteicos, kaut kā nejutos tam gatava :D

Apliecību ieguvu ar 7 vai 8 braukšanas reizēm (ne Rīgā), uzreiz pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas. Tas gan noptika pirms 10 gadiem, tādēļ detaļas jau vairs neatceros, kur nu vēl ātrumu ar kādu braucu. Instruktors bija labs tādā ziņā, ka stāstīja vienreiz. Nākamajā reizē neko neteica priekšā, tikai vēroja, lika domāt pašai.
Māsa stāstīja, ka pēc tiesību nolikšanas braucu bravūrīgi, saraustīti utml. Braukšanas tils un māka pieslīpējās pēctam. Par laimi, man tika dota iespēja braukt.

Nabaga masina un sajugs:D man gaja samera raiti, bet pec instruktora mainas. Bija virs 20 stundam stabili, bet saku no nulles.

Vienmēr patīk lasīt šādas tēmas.
Tas ir patīkama satraukuma un stresa posms, bet iegūstam uz visu dzīvi (protams ir izņēmumi).

Man tas process bija raits. Kārtoju Rīgā, Instruktors bija superīgs. Braukt jau mācēju, tikai lielās satiksmēs braukusi nebiju. Tāpēc Rīga nedaudz biedēja dēļ plūsmas un satiksmes intensitātes, bet tas ir nieks.

Tā kā braukt jau mācēju, aizbraucām uz zaķusalu, lai piešautos pie mašīnas, izstāstīja visu kas un kā, kā notiks nodarbības, kur tiksimies utt. Ļoti patika,ka katru reizi bija noteiktas tēmas, protams, pie tām vairs neatgriezāmies, tāpēc kļūdas pieļaut nedrīkstēja, jo teorijas eksāmens bija jau nokārtots un vēl zināšanas atgādinātas katrā nodarbībā. Rupjas kļūdas nepieļāvu, tāpēc instruktors uz mani nebija bļāvis ne reizi.

Tā jau ir! Īstā braukšanas tehnika rodas pēc braukšanas eksāmena nokārtošanas.

Galvenais lai Tev nav šādi:
Lai veicas!

sanzen - man draugs tieši to pašu teica, ka šādi braucot sajūgam drīz būs beigas :D :
Man tiešām par to visu bija tād iekšējs satraukums, rokas un kājas it kā netrīcēja, bet tāpat visu laiku bija bail, ka izdaru kaut ko nepareizi un ātrāk braukt arī negribēju, likās ja braukšu ātrāk, tad noteikti kaut kas notiks.

Pirmajā braukšanas reizē lika izbraukāt konusiņus uz laukuma un tad lika pa pilsētas nomali pabraukāt. Noslāpēju aķīti :D
Noliku eksāmenu ar pirmo piegājienu- gan teoriju, gan braukšanu. Pēc 14 braukšanas reizēm.
Braukt nepatīk un neesmu braukusi jau labi laiku :D

BekiLu, tad pats vainīgs, ka ļauj zāģēt :D

par tēmu:

lapsīgā - man tieši pēc šīs pirmās braukšanas reizes likās, ka jā.. braukšana laikam nebūs mans aicinājums un braukšu tikai tad, kad vajadzība spiedīs :D Kaut gan nevar zināt, varbūt tā domāju tikai tagad.

Man gan braukšana ir sava veida bauda. Viens no retajiem veidiem kā atslēgties no visa, paklausīties mūziku..

BekiLu, braukt es vēl varētu, bet man besī parkošanās. Kur nu vēl atpakaļgaitā :D Sajūta visu laiku, ka parkojos ar ziloni un kaut kur ne tur ielikšos. Ja ir iespēja izvairīties no stūrēšanas, tad to daru. Kad nav, tad neko :D

Kad es pirmo reizi braucu ar instruktoru (tā bija arī pirmā reize, kad vipār braucu ar mašīnu) braucu pa ziemu, pa grants ceļu pat uz 80. Vēlāk pati brīnījos, kā es kaut ko tādu varēju. :D

es laikam vienkārši nejūtu gabarītus mašīnai. Un parkoties ar man iemācīja skaitot stabiņus laukumā :D Es laikam pati sev tiesības nedotu, ja būtu instruktors. Bet smieklīgi, tad, kad liku eksāmenu, tad pati nobrīnījos, cik pārliecināta biju un visu vēsā mierā izdarīju.
Nezinu. Ja man būtu katru dienu jābrauc, tad gan jau pierastu un būtu viss ok. Bet tā kā tieku braukt pa retam, tad īpaši nefanoju.

lapsīgā, arī es neesmu ne tuvu parkošanās meistare, tomēr braukt man patīk un cīnīšos, kamēr aizies.

Man arī ir problēmas ar gabarītu nejušanu. Kad braucu, man eksistē tikai vieta, kur es braucu. Tas ir tik stulbi. Par parkošanos nemaz nerunāšu.
Eksāmenā vispār brīnos, ka dabūju tiesības. Vienu reizi pie luksafora pēc sarkanā uzsākot braukt, noslāpu. Vienā vietā nepalaidu gājēju. Tur, kur cilvēks negribēja iet pāri, apstājos, uz apmales mazliet uzbraucu.
Biju tā pārnervozējusies, ka likās, ka pat kājas mazliet trīc.
Taču katru reizi, kad es kaut ko darīju, es stāstīju, ko es daru un ar kādu domu. Savādāk mani var nesaprast. Instruktors, mācot braukt, jautā, kāpēc es darīju tā un tā, taču eksāmena laikā jau to neviens nejautās.

Tagad man vispār arī nav sanācis bieži braukt (tiesības dabūju 2013.gada oktobrī) un neesmu iemācījusies braukt diži labāk, jo nav iespēju.

Pa Rīgu esmu braukusi dažas reizes, vēlu vakarā vai pa nakti ar drauga mašīnu un viņu blakus. Nē, es vairāk negribu, tas ir pārbaudījums maniem un viņa nerviem.

LaLaLa - tev gan ir drosme, es ceru, ka nākamreiz, kad braukšu spēšu braukt vismaz uz 40 vai 50km/h :D Jo šoreiz jutos galīgi nedorši pie stūres.
lapsīgā - Parkošanās man liekas, ka ir viena sarežģīta padarīšana, pati gan to neesmu darījusi, bet apbrīnoju cilvēkus, kuri it īpaši lielveikalu stāvvietās spēj noparkpoties, man parasti liekas, ka es tur visas mašīnas sadauzītu :D

pirmajā reizē braucu šitā https://www.youtube.com/watch?v=RBO8SWpOzOA

Kāda starpība kā un cik ilgi mācies, cik nožēlojami vai nē. Galvenais ir nolikt eksāmenu un saņemt vadītāja apliecību.

Galvenais ir iemācīties braukt tā, lai pašam un citiem nav bail ar Tevi braukt :D