It kā būtu jāpriecājas par to ģimeniskumu, bet man konkrētajā gadījumā liekas, ka ir par daudz. Kāpēc viņam vispār ir vajadzīga draudzene, ja viņš viņai pat laiku nespēj atvēlēt, jo visu laiku jāskrien pie mammītes vai citiem radiem? Pie māmiņas skriet nav noguris, bet kad ar draudzeni laiks jāpavada, tad pēkšņi uzmācas lielais nogurums.
Kādā brīdī vīrietim ir jāpārrauj tā nabassaite, jo citādi - kā viņš varēs pats savu ģimeni veidot ar sievieti un bērniem, ja visu laiku viņam pirmajā vietā būs māte un māsa. Kurā mirklī tad paša draudzene vai sieva un bērni iegūs to uzmanību? Manuprāt, ir labi, ja vīrietim ir normālas attiecības ar radiem, bet brīdī, kad viņam pašam ir attiecības, pirmajā vietā tomēr vajadzētu izvirzīt šīs attiecības, jo tās(ja ir nopietnas un ilgstošas) ir pamats paša ģimenei.
Es, piemēram, nevēlētos būt attiecībās, kurās brīvā laika 100% ir sadalīti tā: 95% viņa māmiņai un citiem radiem un 5% tikai man un mūsu bērniem(ja tādi būtu).
Ko darīt? Tu vari paciest un samierināties ar to, ka nekad nebūsi gana nozīmīga, lai tev laiku atvēlētu vai aiziet.
Manam vīrietim māte un radi ir svarīgi, taču primāri viņš vienmēr parūpēsies par mums abiem. Viņš palīdzēs savējiem ja būs vajadzīgs, bet vispirms palīdzēs man, jo mēs dzīvojam kopā un veidojam savu dzīvi, būvējam savu nākotni, kuru viņš nebūvē ar savu māti.