Izsitu viņai zobu, un bija viegls smadzeņu satricinājums. Joprojām esam kopā, nekad par to nerunājam, man ir kauns. Bet attiecības ir uzlabojušās, mēs cienām viens otru vairāk, un viņa manu viedokli vairāk ņem vērā, strīdi ir kļuvuši retāki.
apbrīns par zibenīgu situācijas risinājumu. Galvenais vēlāk neskriet, neatvainoties. Kas izdarīts, izdarīts.. Ar to ir jāsadzīvo. Nevar atvainoties, sorry, es iesitu, atvainojos.. arī par nākamajām reizēm.. tas neiet cauri
Ko nevar risināt ar vārdiem , to var mēģināt risināt ar dūrēm. Bet ir jāzin mērs, jāapzin ar kādu spēku tu sit, lai netraumētu neatgriezeniski kādu cilvēku. Jādomā līdz.
Izklausās, ka vnk baidās no atkārtotas fiziskas izrēķināšanās. Un, neatvainojoties, tikai pierādīji, ka uzskati, ka tuvajam izsist zobu un radīt smadzeņu satricinājumi ir Ok.
Neatbalstu un nekad neatbalstīšu. Man tā ir viena no sarkanajām līnijām - ja pacels roku pret mani, es pārtraukšu attiecības un man ir vienalga, kā pēc tam mēģinās nolūgties. Ja atļāvās vienu reizi, tad atļausies vēl. Nekad dzīvē nepalikšu kopā ar vīrieti, kurš uzdrošinās pacelt roku pret mani. Es pati arī nesitu nevienu.
ja reiz roku pacēlu, tad citu risinājumu neredzēju tajā brīdī.
Ko teiktu, ja dāma, strīda karstumā, ķertu pannu ,un Tev karstu eļļu sejā lietu?
diezgn neadekvāts risinājums. Tādai dāmai miljons bruņotu meisassargu nepalīdzētu palikt dzīvai