Par kāzām

man atkal nav skaidrs- kā var dzemdēt ārlaulības bērnu- to tā ieplānojot. It kā bērns būtu mazāk atbildīgs solis kā kāzas.

Bāc, kā mana nepatīk tāds vārdu lietojums "ārlaullības bērns". Bet laikam jāpriecājas, ka neizmanto to daudzas reizes sliktāko vārdu.

Un kāpēc pāris nevarētu plānot bērnu un tad kāzas, ja abi ir ar mieru?

man atkal nav skaidrs- kā var dzemdēt ārlaulības bērnu- to tā ieplānojot. It kā bērns būtu mazāk atbildīgs solis kā kāzas.

Es ieplānoju! Garā diskusijā neizplūdīšu, jo sarunas par to te bijušas ļoti daudz un viedokļi atšķirsies jebkurā gadījumā, bet varu atbildēt, kāpēc tāda izvēle- tieši tāpēc, ka tas ir atbildīgāk par kāzām arī attiecībās ar otru cilvēku. Parakstīt papīrus tomēr nav tik liela atbildība (un man tā attiecībās šķiet svarīga sastāvdaļa)un vienmēr ir arī atkāpšanās ceļš kā jauna dzīvība. Prasījās attiecībās nākamais solis un pat neiedomājos "ai, labāk apprecēšos, tā tomēr mazāka atbildība" To jau arī paspēs. Ko sabiedrība par to domā, dziļi vienalga,fiksi apprecēties sabiedrības viedokļa dēļ būtu muļķīgi, bet nenožēloju neko.

Man liekas,ka kāzas ir nākamais solis attiecībās. Tāda kā izaugsme.
10 gadus būt draudziņu statusā man liekas tā nenopietni.

Jap, jap.
Nu nemānīsim sevi, arī sabiedrībā visam un visiem ir statusi, lomas. Tad nu arī attiecībām ir nepieciešams attiecīgs statuss pēc noteikta laika - cik ilga? - tas jau gan ir katra paša pāra ziņā.

Kā arī... es to uzskatu par ģimenes veidošanu. Savas ģimenes. Kas ar laiku attiecīgi ietver arī kopējos bērnus. Un jap, esmu pilnīgi pret bērniem pirms laulībām.

OOO... mēs kopā bijām 7 gadus pirms aprecējāmies.... tagad mums jau iet 8 mēnesis kopš esam aprecējušies, izrādās, ka tas pavisam nav sāpīgi, nav traki... šīs kāzas mūs vēl vairāk satuvināja, mēs vairāk paļaujamies viens uz otru, mēs esam vēl tuvāki viens otram, jo tagad mūsu attiecības tiešām ir nopietnas, vēl arī ģimeņu attieksme pret mums ir ļoti mainījusies, vīra vecāki tagad mani uztver kā savējo un mani vecāki manu vīru uztver pavisam nopietni! Un mums ir izveidojušies kopīgi, nopietni dzīves plāni!

Mums būs kāzas šovasar pēc 4 gadu attiecībām, no kuriem 3 pavadīti kopdzīvē. Mēs abi nevaram iedomāties turpināt kopdzīvi bez kāzām, jo tas mums abiem ir svarīgs apliecinājums, cik dārgi viens otram esam, turklāt mūsdienās arī formalitātes ir svarīgas. Es vēlos būt sieva, nevis draudzene. Arī bērniņiem gribu mammu un tēti ar vienu uzvārdu un stabilu, oficiālu ģimeni. Man šīs vērtības ir svarīgas pastāvīgās attiecībās. Laulība mums ir solījums un apliecinājums. Mūsdienās ir tik dažādi attiecību modeļi un uzskati, ka man absolūti netraucē, ka citi neprecas visu dzīvi vai arī šķiras 10.reizi- tie ir citi. Mums laulība ir skaists solis attiecībās, bet būtiskas izmaiņas negaidam. Arī šobrīd esam atbildīgi viens pret otru.

Protams, neuzskatu, ka pareizi ir precēties ar cilvēku, kuru pazīsti pusgadu, gadu, jo pa to laiku īsti cilvēku neiepazīsti..

A lūk šīs ir muļķības! Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Ar citu var nodzīvot kopā visu mūžu, bet citu tu spēj lasīt kā grāmatu jau pēc pāris mēnešiem. Manuprāt, vislabāk var iepazīt, kad sāk dzīvot kopā, jo tad parādās cilvēka patiesā seja.

Ar tiem 10 gadiem ir tā, ka tad, ja attiecības sāk 13/14/15/16 gados, tad tie 10 gadi neskan tik sūdīgi. Kāzas pēc 10 gadu kopā būšanas, kad 25 gadi. Forši!
Bet 10 gadi, kad attiecības ir sākušās pēc 20 gadiem...lūk tas ir pārāk ilgi. Manuprāt :)


Un par iemesluno emocionālās puses..
Man, vīrieša vēlme oficiāli precēt mani, ir kā goda un cieņas apliecinājums. Viņš mani ciena, mīl un ir gatavs visu priekšā pateikt, ka šobrīd vēlas būt kopā tikai ar mani un vēlas kopīgi veidot ģimeni. Teikt jau var daudz, kāzas, manuprāt, ir šī te pāriešana no vārdiem uz darbiem :) Protams arī tas, ka mums abiem būs vienādi uzvārdi un mūsu bērni dzims laulībā :)

Oficiālo pusi jau meitenes minēja :)

Jā, starp citu, piekritīšu par vīrieša apliecinājumu šādā veidā. Varbūt ne visos gadījumos, bet mana laba paziņa, piemēram, pārdzīvo, ka 9 gadi kopā laimīgā kopdzīvē, viss sasniegts, plāno bērnus, bet vīrietis nebildina. Mājienus sniegt muļķīgi, lai gan vīrietis zina, ka viņa vēlas kāzas. Ir pāri, kuri abi viens otram pasaka, ka negrib precēties, ir "labi, kā ir" un tas ir savādāk, bet interesanti, ko darīt, ja sieviete grib kāzas, bet vīrietis nebildina. Paiet gadi, sieviete vairs nav jauna meitene un samierināties dzīvot bez laulības? Diskutabla situācija.

Bāc, tas par 1 uzvārdu man liek nokaunēties :D Jo tad jau iznāk, ka mēs ar vīru neesam ģimene, jo es atstāju savu uzvārdu..


Liene, zinu tādu sievieti. Nav laimīga, bet tomēr nešķiras, jo ir mazs bērns. Viņa cerēja, ka, ja būs mazulis, tad precēs, bet vīrietis nevēlas. Un tā pēc 10 gadu kopdzīves vēl joprojām kāzu nav.

nu tie 10 gadi bija ta.. vienkārši domāts, ka illgāku laiku, lai sajustu to, ka esi pārliecināta par to, ka viņš ir vienīgais, kuru vēlies aprecēt. Nez tā sajūt pati uzrodas- viņš un neviens cits, vai jūs to sev ieskaidrojat?

Nez tā sajūt pati uzrodas- viņš un neviens cits, vai jūs to sev ieskaidrojat?

lionne man tā sajūta ir. Tā sajūta, ka priekš manis viņš ir fantastiskākais cilvēks pasaulē. Zinu, ka varu uz viņu paļauties, ka tas, kas mums ir, ir īsts un viņš ir manējais VIŅŠ :)

Ak un jā, mums kāzas būs neilgi pirms 2 gadu jubilejas :) Kopā būsim nodzīvojuši gandrīz 1,5 gadu un mums ar to ir pieticis, lai saprastu, kas par putniem esam :)

Protams, neuzskatu, ka pareizi ir precēties ar cilvēku, kuru pazīsti pusgadu, gadu, jo pa to laiku īsti cilvēku neiepazīsti..

Es ar protestēšu :) Mani vecāki apprecējās pusgadu pēc pirmās tikšanās, un nē, nebija mamma stāvoklī un neviens nespieda, nav arī dižie romantiķi. Jau 28 gadi laulībā, uzskatu, ka ļoti saskanīgā. Ja cilvēki jau no attiecību sākuma ir patiesi un atvērti viens pret otru, ne vienmēr vajadzīgi gadi, lai iepazītu.

A-komanda, kā arī pārējās sievas un līgavas- godīgi sakot apskaužu jūs, turiet savus vīriešus un lepojaties ar viņiem, pasaulē ir patiešām maz lielisku un foršu vīriešu, ar kuriem reāli varētu aprecēties. :)

Negribu būt tikai draudzene, tomēr gribu tās kāzas, gredzenus, vīra uzvārdu un būt sieva nevis tikai draudzene.

Es nesaprotu, ja ir mīlestība, tad kāpēc kaut ko marinēt un gaidīt, kaut kādus 10 gadus un tad skatīties vai ir/nav mīlestība, tas tāpat negarantē to, ka nodzīvos visu mūžu kopā...

Nezinu kā citām, bet tīri sajūtu līmenī mainās daudz, to pat tā nevar izskaidrot, bet mainās. Vismaz man mainījās, nezinu kā citām, varbūt esmu vienīgā tāda dīvaine.