Ja jūs paliktu stāvoklī, saderinātos?

..aa un par topiki runaajot - kaa jau teicu, draugs ir gatavs preceeties jau tagad, bet es nepreceetos, ja tagad pieteiktos bebiks..preceetos tad, kad justos tam gatava ( tagad taada neesmu ).

CariDee - it kaa jau saka, ka taa esot, arii esmu dzirdeejusu..bet mans draugs naak no nepreceetas gjimenes (teevs ar maati nekad taa iisti nav bijushi kopaa pat), ar kuru veel vinjam ir ljoti saspringtas attieciibas , bet ir tieshi otraadi - ljoti veelas preceeties. Es to kaut kaa skaidroju ar to, ka veelas aizpildiit tukshumu, gjimenee sajuutu, kura vinjam nekad nav bijusi. Ir veel daudzas iipashiibas, kuras vinjam no vecaakiem ir redzami iedzimtas, tachu ar visiem speekiem censhas taas nosleept. Pati esmu no gjimenes, kur vecaaki jau dauudzus gadus ir preceejushies , tachu man par lauliibaam ir izveidojies diezgan skeptisks viedoklis.. varbuut, ka shaadi gadiijumi ir retums, bet tas peec manas pieredzes :)

Ja es paliktu stavokli, tad sirdstrieka kertu.
Ja bildinatu, tad teiktu ja, bet speciali neprasitu, lai mani bildina uz sitiena, jo bebis bus. Mani pilnigi neuztrauc ta 'arlaulibas bernu' padarisana. Neuzskatu, ka jabut obligati precetiem, ja berns dzimst.

the_one diemžēl man ar draugu nav tā. Aizvakar runajam tieca, ka negrib no manis bērnu tagad un ja es nepieaugšu un nemainīšos neprecēsēs.Bet nesen vel tieca, ja es paliksu stavokli gribes ļoti bērnu a tagad jau , ko citu :@ A , ko es varu darīt, ka es esmu ar raksturu , dzeliga un atriebiga citreiz? un sirdi jutos jauna nu, kas nevar citreiz pamuļķoties a nē visam jābut nopietni, reibjas man nopietnība. Bet nu ja butu tads virietis tad ja, bet tikai ne uzreiz , kad berns ienemts es negibu neko sasteigt.. Bet vsipar es esmu vecmodiga es grbu sakuma kazas un tad bernu.

ai,nu kāzuss ir nepilnīgs! Katra skatās no dažādiem skatu punktiem un mēģina pierādīt savu taisnību.
Cita atkal skatās no " iekrišanas" skata punkta ar "pagaidu varianta" vīrieti. Cita sen jau dzīvo kopā un loģiski,ka piekritīs.
karoč,andas, esi precizāka nākamreiz!

GOOLD, ja nu vīrietis Tevi mīl,jums ir bērns un viņš no sirds vēlas pavadīt visu mūžu kopā un apprecēties? Atšusi? Teiksi " nē, mums ir bērns, es tevi neprecēšu".

nē!!!!
Jēga dēļ bērna aprecēties?
Un tad , kad piedzims mazais tad bildinās un to visu laiku nebildināja nu jēga no tā? nekāda.
Bērns jaaudzina mīlestība un , lai viss viņam ir.

Vēlreiz teikšu, tas nav 100%, bet lielākoties, ko esmu pieredzējusi.

Ne tikai Tavs, vienreiz kaut kur lasīju, ka tā esot. Piemēram, ģimenēs, kurās vecāki šķiroties, lielāka iespēja, ka arī bērni, izaugot šķirsies vai arī ģimene būs nepilna (bez viena no vecākiem) Tāpat arī ģimenēs, kurās vecāki precējušies un laimīgi dzīvo kopā, arī bērniem, ļoti iespējams, būs šadas ģimenes nākotnē. Esmu to arī dzīvē novērojusi un daudz mazāk ir to, kuri neseko vecāku piemēram.

ja būtu savstarpēja mīlestība,tad ,protams,ka saderinātos, jo negribu ,lai bērns dzimst ārpus laulības.

Es esmu par precībām pirms bērniņa. Esmu no vecmodīgajiem un uzskatu,ka bērnam jābūt iekš laulības.

tad precētos tad kad bērniņam būtu 3 gadiņi, lai viņš varētu piedalīties kāzu svinībās

Mana gadijuma - grutnieciba paatrinaatu sanjemties appreceties :)

Uzrakstīšu, ko esmu novērojusi, bet uzreiz saku, ka tas ir mans viedoklis ne apgalvojums.

Vieglāk ir būt laulātai ar tādu vīrieti, kam vecāki ir laimīgi precējušies, nevis kam vecāki ir šķirteņi un vai mamma vientuļā māte.

Pašai dzīvē ir gadījušies divi vīrieši, kam vecāki laimīgi precējušies. Ar vienu attiecības jau sen pārtraucu (bijām jauni), ar otru esmu precējusies. Viņš vienmēr izrādīja uz to iniciatīvu, ka vajag apprecēties. Ir lielisks vīrs, jo viņa ģimene viņam ir paraugs.

Un ir pat izteicis vienreiz, ka nedaudz baidās no tā, kam mana mamma ir bez vīra, jo tas var mani iespaidot, kā es redzu pareizu ģimenes modeli.
Draudzenēm vīrieši nāca no šķirtām ģimenēs, tad nu arī viņas ar viņiem tur sitās un ir šķīrušās.

Vēlreiz teikšu, tas nav 100%, bet lielākoties, ko esmu pieredzējusi.

bet vīriešu psihei laulība nozīmē brīvības ierobežošanu. Vismaz tā raksta psiholoģijas grāmatās

Phe, kad dzīvojam attiecībās nereģistrējušies, tad viņš psiholoģiski ir brīvs, pat ja tāpat nedrīkst laist pa kreisi, bet tiklīdz gredzens pirkstā, tā uzreiz cietums?! Nu sviests.... Labi, ka manam vīrietim nav šāda veida domāšana. Varbūt es pati esmu pie vainas, jo neturu viņu īsā saitītē.

laulības uzskatu par darījumu un gribētu, lai bērns piedzimst jau formalitāšu ziņā sakārtotā vidē. Precīzi mans gadījums, un šis "darījums" izskatās jau 5.gadu veiksmīgi turpinās. Stāvoklī paliku attiecību 5.mēnesī. Pēc 4menešiem laulājāmies. Bērns piedzima trīs mēnešus pēc kāzām. Ja nebūtu pieteicies mazulis, gan jau būtu izšķīrušies un trallinātu tālāk bezrūpībā. Kopā esam kļuvuši gan atbildīgāki, gan pieauguši. Apprecēšanās tik ātri "bērna dēļ" tikai nāca par labu.

vienigais, kas butu bedigi, ka bernam cits uzvards. Es nekada zina to neuztveru ka arlaulibas bernu un ari no apkartejiem neko tadu nejutu

Uzvārds arī nav nekāds radītājs, man, piemēram, ir tā vīriešā uzvārds, ar kuru biju, precējusies, šķīrusies, atkal esmu kopā, ja mēs atkal precēsimies, es gribēšu dubulto uzvārdu, birokrātijas ziņā tas būs sarežģīti, bet es gribu atpakaļ savu īsto uzvārdu un to, kas man ir tagad, pievienot aiz strīpiņas. Ja mums būt tagad bērns, es gribētu, lai arī viņam ir dubultais uzvārds, pirmais mans, otrs vīrieša. Nezinu, kā tas sanāaktu pēc likumiem, jo tagad vēl pati dzīvoju ar bijušā/esošā vīrieša uzvārdu. Ja godīgi, gribētu, lai precoties, būtu paturējusi savu uzvārdu. Lai arī kā ir tagad.

Ja man tagad pieteiktos bērns, es taisītu abortu. Tas pirmām kārtām. Bet ja runājam par kaut kādu nenoteiktu vēlāku laiku un laulībām - jā, precētos bērna dēļ, jo laulības uzskatu par darījumu un gribētu, lai bērns piedzimst jau formalitāšu ziņā sakārtotā vidē.

Savos 26os gados jau esmu vienreiz bijusi precējusies un šķīrusies, ir pagājis laiks, izdzīvotas citas attiecības un atkal esmu ar bijušo vīru kopā un droši varu teikt, ka, ja paliktu stāvoklī, kas gan, cik no manis atkarīgs, nemaz nenotiktu, es tikai bērna dēļ nesaderinātos!!!un man vispār tagad nešķiet, ka laulībai ir kāda nozīme....laulība negarantē savstarpēju mīlestību, sapratni, ka viss ir pa īstam, un šķiršanās nenozīmē, ka kaut kas ir beidzies...manā gadījumā ir tā, ka mēs esam laimīgāki kopā šķiruši laulību, nekā bijām precējušies! Un, ja pieteiktos bērniņš, tā dēļ noteikti neprecētos...

Sieviešu psihei ,tā ir tik pat liela trauma, tiek laupīta brīvība un rodas saistības.

Es nepaliktu stāvoklī pirms saderināšanās. Tik vienkārši! :D

Lollipo, sieviešu psihei au to grūtāk saprast, jo sievietēm vajag drošību utt., bet vīriešu psihei laulība nozīmē brīvības ierobežošanu. Vismaz tā raksta psiholoģijas grāmatās. :D