Meitenes... Esmu noraudājusies zili līka..
Es saprotu, ka manām attiecībām ir jāliek punkts un principā tas ir pielikts. Ja vien es necentīšos to visu salabot, bet cik var.. Sajūta, ka visa pasaule stāvēja mums pretī, lai tikai mēs nebūtu kopā.
Un es nevaru to visu pieņemt. Es goda vārds viņu tā mīlēju, un viņš mani. Un liekas, ka neviens mani tā vairs nemīlēs. Un liekas, ka nekas labāks man nav paredzēts un varbūt nemaz nepienākas..
Viņš ienāca tik negaidīti un, lai gan tik ļoti turējos pretī, nevēros vaļā, viņš mani burtiski piespieda ļauties vaļu jūtām, un tā tās jūtas pa inerci aizgāja, ka jo dienas, jo burvīgāks man viņš šķita, jo tuvāks.. Un iemīlējos ar katru dienu vairāk.
Es neesmu un nekad neesmu bijusi attiecību cilvēks, bet viņš panāca, ka pēkšņi esmu. Tajā pat laikā radīja n-tās problēmas, kuras beigu beigās mūs izšķīra..
Es tā esmu pieradusi, ka uz mani skatās ar To skatienu, man saka Tos vārdus, mīl mani Tā un strīdas ar mani Tā.. Liekas, nekas nevar būt īpašāks par to, un nebūs..
Un es it kā skaitos optimiste un būtībā laimīgs cilvēks, bet šobrīd šis viss ir tik sāpīgi. Varbūt arī tāpēc, ka šīs bija pirmās nopietnās attiecības un pat liekas, ka varētu būt pēdējās..
Par viņu gribas teikt.. Tu biji atbildīgs par to, ko pieradināji. Bet viņš tik nesaprātīgi izrīkojās.. Tik neizlēmīgi.
Es tiešām tagad baidos. Un ja domāju par nākotni, tiešām liekas, ka nevienam nekad vairs nelikšos tik skaista un dārga kā viņam.. Un ka nebūs tās saiknes.. Un nebūs tik īpaši.
Kā lai tiek ar sevi galā? Es zinu, ka rīt savākšos un būs ar mani viss kārtībā un atkal smaidīšu. Bet ja sākšu domāt šīs domas un iztēloties sevi ar kādu citu - neiespējami.. Es jau šīs attiecības uztvēru kā brīnumu. Runājot par attiecībām, tiešām liekas, ka mans dzīves podiņš ar šo arī būs izsmelts.
Ir tik sasodīti skumji..
Es pat nezinu.. Varbūt kādai kādreiz bija līdzīgi? Un nāca pēc laika "otrais dublis" ar ko varbūt pat labāku?
430
