Vakar nokļuvusi slimnīca brīnumainā kārtā palātas biedre izrādījās slavena Latvijas psihoanalītiķe, ko uzzināju tikai sarunas gaitā.
Iesākušas pavisam parastu dialogu par to kā esam nokļuvušas slimnīcā un izstāstīdamas viena otrai savus bēdu stāstus tikai dialoga attīstības gaitā uzzinājām viena otrai nodarbošanos.
Ā, jā, mani sauc Sandra. Prieks iepazīties. Strādāju kazino.
Uzzinājusi Agneses darba specifiku manī nostrādāja tāds kā klikšķis, jautājumi, stāsti, kuri nedod man mieru.
Vārds pa vārdam iesāku diskusiju, kas visiem ir tik tuva , sāpīga un grūti aizmirstama. Vienpusēja Mīlestība jebšus spēle vienos vārtos. Varbūt šī spēle vienos vārtos nemaz nav tik skumja kā likās esam?! Varbūt ieguvēji esam vairāk nekā mēs to apzināmies? Varbūt.
šis stāsts ir par mani. Ja , Tu vari no tā kaut ko ņemt sev, dari to, es ar prieku dalīšos, tikai tāpēc ka mani jau ļoti ilgu laiku noskumdināja manu jūtu radītas skumjas, uz jautājumi uz kuriem nav atbilžu. Tas viss tik ļoti bija nogurdinājis manu dvēseli un manu pratu, ka šobrīd atrodos uz ļoti spēcīgiem anti depresantiem!
šis stāsts vairs nav par to cik ļoti man ir grūti sadzīvot ar šiem jautājumiem bez atbildēm, nē! šis stāsts ir par to cik daudz esmu ieguvusi no šiem dvēseles pārdzīvojumiem.
Sākam.
Mani sen jau pavadīja domas par laba speciālista apmeklējumu, palīdzību, kurš spētu man palīdzēt pārvārēt iekšējo depresiju pazaudējot attiecības, kuras bija nolemtas izmiršanai, diemžēl, lai arī cik ļoti es nebiju pārliecināta partnera jūtās, un cik ļoti es viņu Mīlēju, es jutos tukša, nomocīta, lai gan Laimīga!
Stāts beidzas ar to, ka jaunais cilvēks, ar kuru bijām attiecībās, visu laiku tās pārrāva , ik palaikam meklējot ceļu atpakaļ pie manis, attaisnojot savu rīcību ar to ka ir bijis nejēga un nespēj bez manis dzīvot. Tā nu tas turpinājās jau divus gadus, un lai gan katra reize kad viņš atteicās no manas Mīlestības es izjutu ar vien sāpīgāk un dvēselei mokošāk nekā katru iepriekšējo reizi. Protams, mana Mīlestība un slimošana ar šo cilvēku bija tik spēcīga, kad nedomājot katru reizi par to ko viņš man ir nodarījis es viņu pieņēmu atpakaļ. Un atkal ļāvos mocījumiem, lai gan likās ka esmu laimīga. Lai gan attiecības vienmēr tika pārrautas vienpusēji, vienmēr jutos pie visa vainīga un centos viņu attaisnot it visā, arī tajā ka stresa nomocīta vienmēr nonācu slimnīcā smagā stāvoklī, arī tam meklēju attaisnojomus, tikai nevēlējos atzīt to ka pie vainas ir viņš, Mana Mīlestība.
Turpinot klāstīt savas iekšējās emocijas psihoanalītiķei, es jutos brīvi, man palika teju vai vieglāk no katras domas un izjūtas kuras Agnesei izklāstīju. Tagad es saprotu ka tas bija velti, mukt no speciālistu palīdzības, tas patiešām man atvēra plašāku horizontu nekā tas bija līdz tam .
Labi. Turpinām.
Attiecības bija iegājušas galējībās, kuras nu jau es viņam aizstāju gan mammu, gan tēti. Pelnījām mēs abi, tomēr vienmēr biju svētā Māte Tereza, kura palīdzēja ar naudu , jo kā nu es spēšu atteikt, viņš taču ir man tik īpašs, tas ir mans cilvēks. Pašsaprotami. Ar laiku manas naudas dalīšana kļuva jau par pa visam ierastu lietu. Jaunais cilvēks pēc horoskopa būdams dvīņi, vienmēr savu raksturu attaisnoja tieši ar to ka viņā mājojot divi cilvēki, divas personības, viena vēloties būt ar mani , kļūt nopietnākam, otra tikai ballītes, tikai izklaidēs un tikai sāpināt mani. Izmantot, teiksim atklāti, lai gan viņš pats to neatzina līdz pat pēdējam mūsu saspringtajam dialogam.
Pēc diviem gadu attaisnojuma meklējumiem tajā ko viņš man ir nodarījis, morāli sagrāvis mani, degradējis manu virzību augšup, kā galveno izvirzot tikai savu attīstību, kādā piektdienas naktī, pēc kārtējās ballītes, pavisam piedzēries, iestreipuļodams mājās viņš man paziņo, kad es esmu pie visa vainīga, esmu pieļāvusi to ka viņš mani izmanto, un viņš neatsakās no šiem dāsnajiem naudas augļiem, esmu nolaidusies izskatā, esmu gadu vecāka par viņu, un nu jau viņu vairs nepiesaistot tik ļoti mans ārējais, nolaistais izskats, un atzina to ka es nekad nebūšu kā viņa mamma, pedante, kura audzina mazāko brāli, raujas darbā, vēl uzspēdama sakārtot māju, pagatavot ēst, un viņam esot vajadzīga tikai tāda, nevis tāda kā es, nedaudz haotiska, nedaudz bērnišķīga, maiga būtne, kura strādā visu laiku darbā, bet redziet nespējot viņam dot pilnīgu komfortu darot pilnīgi visu. žēl, ka to uzzināju tikai pēc diviem gadiem.
šis stāsts ir par sevis upurēšanos otra cilvēka labā, atpakaļ neprasot nekādu materiālu vērtību, jo tam visam pazūd nozīmes, viss ko vēlējos bija tikai viņa Mīlestība un atbalsts, kuru tā arī nesaņēmu, tai vietā tikai dzēlīgus vārdus, pēc kopā pavadītiem gadiem.
Kad nu mans stāsts bija galā, Agnese, rūpīgi meklēja vārdus jebšus taisnību, kuru man ir jāmāk pieņemt.
Agnese saprata, ka par šo vīrieti stāstu ar entuziasmu, lai gan apzinos kam esmu izgājusi cauri.
Un tad sākās manas dvēseles atbrīvošana no jautājumiem , kuri nomocīja manu dvēseli un grāva mana saprāta robežas.
Pavisam vienkāršiem jautājumiem es atklāju sev citu pasauli un nu jau tās izjūtas kuras likās iekšēji mani nogalinām, es atbrīvoju ..
Agnese man jautāja, kas ir tas, kas viņu Tevī tik ļoti tur, kas ir tas, kāpēc Tu nevari palaist viņu vaļā, tas ko esi mācījusies no viņa?
-Atbilde, bija vienkārša, lai gan pirms tam nekad nebiju uzdevusi sev tik parastus jautājumus, uz kuriem godīgi sev atbildot, spēšu atbrīvot savu prātu.
Tās bija viņa rokas, kuras spēja mani apķert tā, it kā likās nekas vairs nav svarīgs šajā pasaulē, siltās, lielās rokas, kuras mani apvija un turēja liekot man domāt, ka nekam vairāk nav nozīmes un šīs sajūtas nekad nepameta mani, biju kā atkarīga no viņa apskāvieniem, jo mani nekad neviens pirms tā nebija apkampis ar savās rokām, likās ja rokas spētu runāt, tās man tieši stāstītu par to ka Mīts par beznosacījuma mīlestību un tās bezgalīgumu nav nemaz Mīts.
Otrs. Viņš mierīgā balss. Viņa balss man ir kā rīta kafija, tā vienmēr bija mierīga un nomierinoša, nekāda stresa un satraukuma, pat viss asākajās dzīves situācijas, balss tembrs palika nemainīgi mierīgs.
Manieres. Attiecības pirms šī jaunā cilvēka man bija mokošas, sāpju pilnas, adaptējoties vidē kurā biju nokļuvusi, es biju pieradusi kad visi jaunieši ir stresa nenoturīgi, lamu vārdi aiz katra otrā vārda, nekādas cieņas un manieru. Un te uzradās mana Mīlestība, Manierēm bagāts, jauns vīrietis, kurš vienmēr attaisīja mašīnas durvis, palīdzēja novilkt mēteli un pasniedza roku, neatkarīgi esot mājās vai sabiedrībā..itkā ļaujot sevī iemīlēties.
šīs, trīs lietas ir tās, kuras man liekās es vairs nekad nesastapšu vīrietī, pat pietuvināti nē.
Tad nu ir jautājums vai es mīlēju viņu vai patiesībā tikai šīs trīs lietas viņā?
Lai gan rūgtuma sirdī ir daudz, es atbildēju arī uz nākamo Agneses jautājumu. Kas ir tas ko es no viņa varu paņemt sev? Tieši viņš bija tas kurš atvēra manī šo sievišķības šķautni, kuru es nebiju sevī atklājusi, iekšējā izaugsme viņam blakus likās ir tik spēcīga un progresīva attīstībā, ka viņš man bija kā grāmata no kuras es visu laiku lasīju un mācījos. Jā, es kļuvu sievišķīga, maiga būtne.
Un tad Agnese piebilda, diezgan interesanti viņš ir izveidojis šo attiecību situāciju ap sevi. Viņš Tev lika justies kā sievietei, izrādot gan manieres, gan siltumu un darot tev pāri. Tā nav reta parādība. šeit noteikti ir pie vainas viņa redzējums uz attiecībām. Iespējams šim vīrietim nav attiecību pamatnes to veidošanā, nav veiksmīgu piemēru no kā smelties, viņš vēl nezin ko tas nozīmē. Varbūt, viņa, vecāki viņu silītē vienu ir atstājuši pārāk agri, tādējādi viņam nav no kurienes smelties. Piemērs, ko rada māte ir tas kas ir viņa atmiņā, tas ir viņa šablons, jo viņam vairs nav citu piemēru. Vīrietis ir vēl par jaunu lai saprastu ko nozīmē būvēt attiecības un viņš tikai ļaujas ņemt neko nesniedzot atpakaļ, un Tu izsīksti.. Šeit noteikti ir stāsts par to ka viņam ir pārāk augsts ego, pārāk lielas prasības, vēl nenojaušot to kā dzīve viņu lauzīs, iespējams ka nākošās šāda vīrieša attiecības būs pretstats jūsējām, atnāks sieviete kura, teiks, kur ir mana nauda, man vajag jaunu kažoku, es gribu Dior jaunās smaržas un viņš nespēdams viņai to dot, viņu nomainīs uz Nākošo, un tikai pēc šādām pieredzēm viņš sāks izvērtēt kas ir galvenais un kam patiesībā bija jāpievērš uzmanība.
Jā, interesanti, noteikti , no šīs viņas domas, es varu daudz ņemt sev.
Agnese Turpināja, kas ir vēl tas ko tu vari no viņa ņemt sev?
Esmu iemācījusies, maigāk runāt, nekliegt, nelamāties, runāju mierīgi. Tā ir ļoti liela mācība par kuru noteikti varu teikt paldies.
Un skumdina šajā visā tas, ka man vairs nebūs no kā mācīties, ka vairs nebūs šīs te viņa mierīgas balss, maigās rokas, un manieres.
Agnese tikai pasmaida un saka, tev neliekas ka tagad kad tu esi visu apzinājusies un sapratusi tu esi lielāka ieguvēja nekā viņš, jo tu no viņa paņem sev to ko Tu vēlies paturēt, un pārējo palaid vaļā...tagad Tu vari meklēt jaunas iespējas izaugsmei un pilnveidot sevi..
Rezumē.
Lai gan ļoti atklāti esmu šeit runājusi par manu attiecību moduli, un savām domām, pārdzīvojumiem un dvēseles nemieriem, ja Jūs no šī visa varat paņemt kaut ko sev, es būšu priecīga , zinot kad kaut kas Jums būs noderīgs.
Tātad. Ja arī Jums ir attiecību pārrāvums, un liekās ir pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu, pirmām kārtām, nebaidieties meklēt speciālista palīdzību, tas var izrādīties noderīgāk nekā likās pirms tam. Otrām kārtām. Atbildiet arī Jūs uz Agneses uzdotajiem jautājumiem. Kas ir tas kas Jūsos notur konkrēto partneri? Ko Jūs no viņa variet mācīties? Kas ir tas ko Jūs no viņa variet paņemt sev? Un kādas Jūs redziet vecumdienas ar šo cilvēku, vai Jūs spētu paļauties uz šo cilvēku ja Jūs pazaudētu visu un būtu bēdu sagrauts?
Tālāk, arī tagad es pati esmu šajā procesā , un Agnese man likā atvērt ap sevi jaunus horizontus. Sastādīt piecgades plānu, un noteikti rakstīt par savām emocijām uz papīra, ne par velti es ar Jums dalos ar savu jūtu pasauli, jo varbūt arī Jums paliks vieglāk pēc atklāsmes ar sevi, jo tieši nemelot sev un būt pilnīgi godīgam pret sevi tas arī ir viss grūtākais, arī es tam tagad mācos. Un mācot ņemt no dzīves visu, ko tā sniedz. Un tagad es saprotu, ka iespējams, vīrietis, bez kura man likās nav svarīgs nekas, bija tikai liktenim dota iespēja pilnveidoties sev pašai, apzināties sev jaunas virsotnes, vēlmes un saprast kas es esmu, ko es varu no tā mācīties un kas man ir jādara, lai paraudzītos sev apkārt, jo nereti dimantus mēs meklējam nepareizajā plauktiņā, varbūt tie ir tuvāki nekā mums šķiet.
11
