bailes

Amnile, nebut nava psihi.
no cuskam es noteikti ar baiditos ja redzetu kadu sew virsu rapojam,
no augstuma baidos lekt,bet ar lidmasinu lidot nebaidos.
pa suniem runajot,ar es baidos,bet tik tad ja redzu ka tas suns ir slims vai tads agresivs.
un pa ierebusiem viriesiem varu teikt ta ka man taja baida tas ka ja vini dzeruma man ko meginatu izdarit ,zinot sewi, es diezin vai spetu aizstavet sewi.
un fimu del es baidos tad kad skatos kko sausmigu un ilgu laiku kada aina man neiziet no atminas un acu prieksa pavid ta aina.

Man ir ļoti bail no čūskām,ieraugot es varu stāvēt sastingusi un kliegt. Vienkārši kaut kā riebjas tās čuskas,fuj. Tārpi,sliekas ir tik pat pretīgi radījumi.

Agrāk ļoti baidījos no visādiem svešiem večiem,jo ,kad biju sīka viens tāds izsekoja mani. Laikam trauma.

Nepatīk man arī tumsa un vienatne,tāda sajūta itkā vēl kāds būtu ar mani - spoks,vai nezinu kas. :D

Itkā jau tā loģiski domājot, neko jau man tās visas lietas,ko nosaucu,nevar nodarīt. No nāves bail arī nav,taču tāpat baidos no visiem tiem niekiem.

Mani biedē novecošana - un visas ar to saistītās problēmas. Tāpat es mūždien baiļojos par savu bērnu, bet to jau dara visas mātes.

Nu laikam no tuvo cilvēku nāves, bet es par to nedomāju. Neesmu īpaši bailīga. No augstuma dizgan bail, bet tās bailes es katru reizi pārvaru, kad saskaros, citiem neizrādu.

par laimi, no visām savām bailēm esmu atbrīvojusies un šobrīd pat nevaru iedomāties neko, no kā būtu bail.

ka būšu viena pati ,nebūs ģimene sava .
no tuvinieku nāves.
no tā ,ka nevarēšu iepsējams būt laba mamma bērnam ,plānoju ,bet nav audzināšanā ,nekāda pieredze .

No tā, ka kādu dienu aizies kāds no maniem vecākiem (mūžībā) Man liekas, ka tad man būs panika, liksies,ka viss... Un ka kādreiz vīrs atnāktu un pateikti-es tevi pametu,milu citu. Bet vira man nav, lidz tam ceru klut vel pasparliecinataka :D

Neskaitot nāvi, baida lielas, tukšas ēkas ar daudziem gaiteņiem. Tā man, manuprāt, bērnības trauma no 'Rose red' filmas. :D

Lita - tās trakākās bailes...man ir vecāmma ļoti tuva, pārdzi'voju ,ka vina slikti jūtas , ir bijusi man viss ,bet visi mūžīgi jau nedzi'vo....

un par to bērnu - gribas jau , bet ja netieku galā , atbildiba liela.

Visvairāk mani biedē augstums un salaveči :D

Un ja... censos jau nedomat, bet reizem iezogas doma, ka bail zaudet savu bernu, ka kkas notiks. Bet ka ienak prata, ta dzenu prom tas domas!

Baidos no zirnekļiem,čūskām,tumsas. Baidos,ka ar kādu tuvinieku notiks kaut kas slikts. Un ļoti baidos arī nodot asins analīzes,vispār no sāpēm.

Ja par fobijām, tad ļoti baidos no augstuma.

Ja neskaita tādas lietas kā, bailes, ka tuvajiem varētu kkas notikt utt, tad - baidos no augstuma, vītņu kāpnēm un špricēm/špricēšanām(iet potēties man ir nenormāla traģēdija). Un vēl baidos kādu no saviem kriminālajiem kaimiņiem satikt tumsā kāpņu telpā, kad esmu viena.

No iršiem un lapsenēm (no bitēm, kamenēm nav bail).
Man nepatīk tuvu atrasties atklātām liesmām vai kaut kam verdošam un man bail slīkt, tāpēc es reti kad uzturos ūdenī, kas dziļāks par vēderu (un tieši tādēļ arī nepeldu).
Augstums baida, bet kā kuru reizi.

Ejot pa ielu, manīt un nespēt kādam palidzēt, kad tas ir nepieciešams, izsaukt palīdzību ir viens, bet tā pati pirmā palīdzība līdz tam brīdim, kad atbrauc, kad nezini ko un kā būtu pareizi darīt.
Tad vēl - vardes.

.. kā arī, jau no rakstītā - tuvo cilvēku aiziešana un vecums.

Man bail no tā, ka kādreiz varētu piedzīvot karu. Tas ir drausmīgi.

Nezinu kāpēc, bet man sākas panika, kad ieraugu viņus. Arī naudas inkasatorus.. Iepriekšējā darbā saskāros ar tādiem aci pret aci. Sastingu un sāku raudāt :D Galvenais, ka draugam arī tāds ietērps ir :D

Vēl man ir bail no nosmakšanas vai noslīkšanas.
Un no sprāgstošiem baloniem. Man ir bail tos pūst un uz tiem skatīties, jo man liekas, ka tie sprāgs :D

No tā, ka ātri laiks paies.