Kādi tik man nav bijuši kompleksi! Agrāk likās, ka man ausis ir par lielu, no šī kompleksa atbrīvojos, izdurot ausīs vairākus caurumus blakus, ar auskariem vizuāli ausis nelikās tik lielas. Tagad auskarus nēsāju salīdzinoši reti, patīk savas ausis, kādas ir.Kādu laiku nepatika savs deguns, jo man tas ir tāds nekāds-ne škībs, ne spics, nu vnk parasts deguns. Bet vēlāk man kāds cilvēks pateica: "priecājies, ka tev ir tik skaists deguns, nevis līks vai vēl nez kāds!" Vēl bija periods, kad man nepatika savas lūpas (man nez kādēļ gribējās šauras, plānas lūpas :D ), kaut arī vairāki cilvēki ir uzsvēruši, ka man ir ļoti skaistas lūpas. Kad ar draugu iepazinos, viņš vienreiz kaut kādā sakarā pieminēja, ka tieši lūpas man ir īpaši skaistas- ar to teikumu mans komplekss izkūpēja gaisā. :D Tagad man sava seja pat ļoti patīk visos leņķos un rakursos :D
Šobrīd vienīgais komplekss varētu būt vēders, jo bērns ir atsājis savas sekas, bet visādi citādi varu teikt, ka šobrīd patīku sev kā nekad agrāk.
Par savu garumu (178cm vai 179cm) nekad nav bijuši kompleksi un reizēm arī augstpapēžu kurpes uzvelku un tas nekas, ka draugs man blakus tad izskatās īsāks, ne viņam, ne man tas netraucē, muļķīgāk būtu mēģināt pielāgoties viņam, ka tik es neizskatos garāka.
Par cita veida kompleksiem, kas nav ar izskatu saistīti, grūti spriest, gan jau, ka kāda uts ir, bet pašai to grūtāk pamanīt.
Vispār jau ar tiem kompleksiem ir tā, ka visa vaina attieksmē pret sevi. Kopš mācos sevi iemīlēt, kāda esmu, visi kompleksi sāk pazust paši no sevis.