ja liktenis lēma, ka tam ir jāiziet cauri, tad ir... Varbūt tad, kad zināšu,ka viss jau ir labi, iemācīšos sadzīvot ar šādu domas gājienu, es vismaz ceru,ka līdz tam tikšu. Jo, lai gan šobrīd jau ir 8 vai 9 mēneši, kad ir bijis jāiemācās sadzīvot ar visu, tas,ka nākamie ir izšķirošie, mani nereāli baida. un vel pēc tam gadi divi, kuri tad arī vel visu noteiks, par dzīves kvalitāti un tā.. Es visu laiku domāju - ka tik cilvēks paliek dzīvs, bet es labi zinu,ka šim cilvēkam aktīva dzīve nozīmē dzīvot. Un nevar domāt-ka tik mums viņu neatņem..
Jo, lai gan šobrīd jau ir 8 vai 9 mēneši, kad ir bijis jāiemācās sadzīvot ar visu, tas,ka nākamie ir izšķirošie, mani nereāli baida. un vel pēc tam gadi divi, kuri tad arī vel visu noteiks, par dzīves kvalitāti un tā.. Es visu laiku domāju - ka tik cilvēks paliek dzīvs, bet es labi zinu,ka šim cilvēkam aktīva dzīve nozīmē dzīvot. Un nevar domāt-ka tik mums viņu neatņem..
ja liktenis lēma, ka tam ir jāiziet cauri, tad ir.
Mari, par ko besis? Tev ēst nav ko, Tev mājas nav, Tev jādomā kā nopelnīt naudu, Tev vīrs mājās nenes ēdienu, pazudis, krāpj, izturas nežēlīgi, bērns slims? Tu taču staigā, elpo, bērns vesels, esi nodrošināta! Kur problēma? Okey, dzīve ar to neapstājas, bet cilvēki nemāk novērtēt to kas viņiem ir, un katru dienu čīkst, čīkst, čīkst ka nekas nav labi, ka viss ir tik draņķīgi, tā vismaz liekas!