Es sev vienmēr esmu centusies ieskaidrot to ka gan jau viss būs labi, bet laiks iet un nekas nemainās tikai paliek sliktāk, man ir zudusi cerība ka kāds man spēs palīdzēt, jo laiks ir kā ūdens ka izliets nesasmelsi. Man ir sajūta ka es lēnām zaudēju prātu, realitāte zūd, vienkārši viss ko kādreiz esmu gribējusi un sapņojusi ir izgaisis, nekas vairs nav palicis. Lai arī cik es stipri censtos tā pat nekas man nesanāk, es vienkārši gribu aiziet un neatgriezties...atceros cik man ļoti stipri patika spēlēt klavieres, taču tagad man vairs to pat nav, bet arī es vairs nevaru vienkārši nevaru, es gribētu palikt mūžīgā miegā un nekad nemosties vienkārši izgaist.
Katru vakaru es aizeju gulēt raudot, bet tagad es pat vairs to nevaru....
Vienkārši nezinu pat pati kāpēc, bet tomēr gribas mazliet izkratīt sirdi pirms aizej.