čau. Gribas kaut kur izstāstīt savu bēdu.
Tātad man ir kkāds dzīves posms iestājies, kas mani beidz nost - Esmu ieķērusies/iemīlējusies cilvēkā, kuram arī drošvien pret mani ir kkādas jūtas/sajūtas, bet tur nenotiek viss tā kā gribētos - neveidojas attiecības, ir tikai kkādas retas sarakstes, tikšanās ballītēs. Bet es pat nezinu kāpēc man tik ļoti velk pie tā cilvēka. Tādas kā rozā brilles :D un otrs ir tas, ka ir vēlviens cilvēks, kas tik ļoti grib ar mani attiecības un cenšas visādi izdarīties, lai kaut kas sanāktu, bet man pret viņu nav pilnīgi nekādu jūtu, nu pilnīga nulle. Es pat vienreiz domāju ka varbūt jāmēģina ļauties tam visam, bet nespēju pat viņam buču iedot, jo nu nekādu jūtu tur ārā nevar dabūt. Man vienkārši kaitina šitā situācija, ka ar cilvēku, ar kuru, tu kko vēlies, nekas nesanāk, bet pret cilvēku, kas skrien pakaļ, man nav ne mazāko jūtu. (maza nianse, tas, kurš skrien pakaļ ir bijušais :D ) Nav kādai kaut kas līdzīgs noticies, un kā ar to prāta teroru tikt galā? :D
2872
