laimīgi kopā

Katram ir skeleti skapī.
Es maza būdama skatījos uz pāriem un domāju- cik feini. Un daļai tiešām bija feini, bet citiem.. Piemēram, man vienmer likās,ka vecvecāki bija laimīgi,bet tas bija mainīgs iespaids, jo tikai pedējos gadus nodzīvoja mierā(tos, cik viņus redzēju), īstenībā vectēvs šāvis uz vecmammu, kad viņa gaidīja bērnu, bērns arī izputēja, dzēris ārdījies (uz vecumu vairs nevarēja dzert veselības dēļ), tāpat arī pāris, kurš man likās, tik saderīgi, sirsnīgi.. Vīrietim taja laikā, kad paša sieva bija stāvoklī, arī mīļākā gaidījā bērnu (un tā viņiem bija 2x), bet sieva piedevusi un neko.
Arī draudzenei vecāki (patēvs gan) likās sabiedrībā gadiem tik mīļi, saticīgi, bet viņa man ir izstāstījusi,kā ir gājis patiesībā un nekā ideala tur nav.
Es zinu,ka ir tādi pāri,kam tiešām viss bijis pa glauno, ar cieņu utt visa mūža garumā, bet tādu ir ļoti maz. Un tādi ir arī tagad.
Pāri veido 2 cilvēki, Tu vari līst caur adatas caurumu, bet,ja neatradīsi tikpat centīgu pretī, nekas neiznāks. Un, manuprāt, mūsdienās mazāk sievietes, bet vīriesi vairumā nav vairs tendēti uz "ilgi un laimīgi".

nu piemēram mani vecvecāki nosvinēja tikko zelta kazās, jo agrāk bija viss savdāk. Mūsdienās kautkā cilvēki nevar nodzīvot ilgi kopā.
Agrāk visu mēģināja kopā pārdzīvot, bet tagad pie kāda kašķa uzreiz šķiršanās.

tas bija domāts vairāk caur internetu, kad agrāk nebija iedomājams, kas ir tagad pieejams.

Libra, man parasti ir ļoti žēl šo daudzcietušo sieviešu, kuras mocījās sliktā laulībā, par varoņdarbu to neuzskatu. Ja viņas būtu bijušas laimīgas, tad izaudzinātu arī laimīgākus, pašpārliecinātākus bērnus..
Pieķerties laulībai kā institūcijai ir bezjēdzīgi, galvenais ir attiecību kvalitāte. Imho, protams.

Vnk ļoti daudzi uzskata, ka attiecības būs tāpat vien. Reti kurš padomā pie tā, ka pie tām ir jāstrādā. ABIEM!
Lai gan tas ir bijis visos laikos, vnk tagad par to runā.

Kā ar agrāk sievietes nebija tādas, kuras uzreiz pārguļ. Aprecējās un tad tikai ....

Kādreiz sievietes kaunināja, ja viņām bija vairāk seksa partneru bijuši pirms vīra. Bet tagad bez maz vai kaunina, ja esi 20 gados nevainīga.
Ja viss ciems bij pārgājis pāri, tu skaitījīes lēta sieviete. Bet tagad- ja pārgājusi pāri pus pilsēta- tu esi pirmā čiksa pilsētā.:D
Neviens jau nesaka,ka agrāk nekrāpa un nebija seksa. Bet tad tā vienkārši netika uzskatīta par normu un par to nebazūnēja apkārt pa visu valsti,kā tas notiek tagad- ieraksta forumā un visi visu zina. Tas nekas,ka anonīmi. Internetā nekas nav anonīms pie attiecīgajām zināšanām.
Ja arī tas bija, par to nerunāja, nelielījās un noteikti neviens pie problēmām neieteica - atrodi mīļāko.

Cilvēki ir atbrīvojušies no aizspriedumiem par šķiršanos, mainījušās ir tradicionālās lomas attiecībās - sievietes vairs nav 100% atkarīgas no vīrieša.

Piekrītu šim veidoklim. Gribas apgalvot arī otrādi - arī daļa vīriešu kļuvuši grūtāk manipulējami, mazāk naivi attiecībā pret shēmošanām un plāniņiem, kā noturēt, pieturēt, paturēt jebkādiem līdzekļiem.

Piekrītu arī viedoklim, ka mēs dzīvojam baisa egoisma laikmetā, bet kokam divi gali - vai labāk ir dzīvi vilkt kā smagu krustu tikai tāpēc, ka tā smukāk no malas izskatās, vai tomēr kādā brīdī attapties, ka - viss, nav jēgas darboties tukšgaitā, ir arī citi ceļi. Man šķiet, cik situāciju, tik iemeslu.

Šķiršanās agrāk bija negods.

+++
Un tas nepavisam nenozīmē, ka visi pāri bija laimīgi.

Kā ar agrāk sievietes nebija tādas, kuras uzreiz pārguļ. Aprecējās un tad tikai ....

Tā nu gan īsti nav.. gan es, gan ne mazums citus vel zinu, kuri tapuši par laulību veicinatājiem mūsu vecāku starpā :D respektīvi, sievietes apņemtas ,jo palikušas stāvoklī, precēties tad gan vairak spieda,ja meitene palika stāvoklī.

Paldies par Jūsu viedokļiem.

es vienkārši nesen redzēju vienu video, kur pāris nodzīvoja kopā 75 gadus, un tad bija vēl viens gadījums, kur veca sieviete ar skumjām acīm stāstīja, ka viņas mīļotas dzīvesbiedrs aizgāja mūžībā, es vienkārši domāju kāpēc gan mūsdienas tādās lietas nenotiek. ( nu ka cilvēki pat pēc tiem 50 gadiem par saviem vīriem/sievām nerunā tik mīļi)
Man ir zināms viens gadījums, kur nu jau tāds pavecāks pāris viens otru ir gatavi nosist, diemžēl viņu gadījuma šķirties vairs nav jēgas.

Tas jau ir pieradums un bailes dzivot vienam un vecam,tapec ta runa

Tā joprojām notiek. Rados vīrietis, pēc tam, kad sieva gāja bojā (pie 50 gadiem kopā), gadus divus vispār no mājas ārā gandrīz negāja, katru dienu raudāja. Tagad jau drusku apradis, ir labāk, bet nu... nevar un negrib dzīvot bez viņas.

Ne vien mainījušās vērtības pret ģimeni, bet vispār kopumā pret dzīvi, lietām.
Es neesmu dzīvojusi pirms 50 gadiem, bet dzīvoju tagad, un cilvēku dzīvē auto, drēbes, mājoklis, visādi priekšmeti, tehnoloģijas mainās ļoti strauji, nekam vairs nepieķeramies, jo tas jau nomainās īsā laikā un vairs nav aktuāls + visas iespējas, IT tehnoloģiju laikmetā, saprotu ka nakts balles un iepazīšanās bija arī toreiz, taču vis tas ir daudz pieejamāk, turklāt tiek pozicionēts ka esam brīvi cilvēki, daram ko gribam, vairs nav itin nekādas atbildības par otra jūtām un kāpēc atbildēt, cilvēkam taču jābūt egoistam, jādomā par sevi, palasiet žurnālus, tur viss tas ir rakstīts.

Komentārus nelasīju, bet izteikšu savu viedokli.
Manuprāt, tas ir dēļ tā, ka mūsdienās pāri jau agri sāk dzīvot kopā pirms kāzām. Agrāk tomēr pārsvarā pirms kāzām nebija dzīvošanas kopā. Ja dzīvo kopā bez saistībām, bez zīmoga pasē, tad, ja iestājas kādas grūtības, problēmas, bieži vien vieglāk ir vienkārši izšķirties un iet katram savu ceļu. Bet, ja ir precējušies, tad tomēr ir lielāks stimuls un pāri vairāk cenšas šo laulību saglabāt, risināt problēmas, pāriet pāri attiecību krīzei. Jo arī precētiem cilvēkiem iestājas šādas krīzes, kad viss ir apnicis, sāk iepatikties kāds cits, bet laulības/kāzas tomēr ir lielāka saikne, nekā vienkārši dzīvošana kopā, līdz ar to vīrs un sieva mēģina kaut kā tikt pāri iestājušiem šķēršļiem. To izdara un atkal viss ir skaisti un labi.

Es kādreiz biju sociālais darbinieks pārim, ļoooti vecam, kas staigāja rociņās sadevušies, viens otru sabučoja ik pa laikam un sauca mīļvārdiņos- kaķīt, zaķīt, mīļumiņ. Un tagad kad katru dienu eju uz darbu, redzu,ka vīrs katru sieviešu dienu iet uz mājās 8.00 no rīta no veikala ar puķēm un kūku, tāpat kā tantes vārda dienā utt...nešaubos,ka dzīvē viņiem gājis ir visādi, bet tādā vecumā saglabāt tādu mīļumu vienam pret otru - tas ir jāmāk. Lūk tā es gribētu novecot.

čupakabra, cik fwini! :)

Būšu lakoniska:
1. Mūsdienu patērētāju sabiedrībai ģimenei vairs nav galveno vērtību topā;
2. Daudziem ir zudusi cieņa un tolerance pret partneri.

čupakabra, varbūt viņi tikai nesen iepazinās un apprecējās/sagāja kopā?