Vakar bija tāda situācija - es nogurusi sēžu gultā un secinu,ka man ar izskatu pēdējālaikā tā pašvakāk utt.(līdzekļi šobrīd nav tik daudz, drēbes arī sen nav pirktas jaunas, viss tāds morāli novecojis). Draugs tikai pasmejas un aiziet uz otru gultu sēdēt pie planšetes, jo "man ar to pašai jātiek galā". Un pēdējā laikā tā ir visu laiku, ka es vispār nedabūju nekādu uzmanību no viņa. Kopā esam tikai no rītiem, kad aizejam kopā līdz krustojumam un vakarā pēc darba/skolas, kad vinš neko negrib runāties, jo tajā pašā istabā bieži uzturas viņa ģimene (dzīvojam ar viņiem kopā). Kad esam tikai divatā, piemēram, virtuvē un es viņu apskauju, viņš ātri raujas prom, jo viņam apnīk ilgi mīļoties vai kautkas jādara. Viņš nesaprot manu sarunu un uzmanības trūkumu, saka, ka vīriešiem tā nav, un prasa, kas mums sievietēm ir ar to uzmanības vajadzību visu laiku:(