Piekrītu Wendy1, un tomēr, pat ja neplāno, gribu skaidri pārliecināties, ka cilvēks kas man ir blakus būs labs tēvs bērnam, būs godīgs un mīlošs, pietiekoši nobriedis šādam lēmumam.
Man ir 25 gadi un līdz šim nebiju tādu vīrieti sastapusi, kas šķistu gana labs tēvs, kas būtu labs dzīvesbiedrs, neesmu paļāvusies uz mirkļa iemīlēšanos, rozā brīllēm, bet reāli - vai viņš būs labs, vai rūpēsies un gādās, un kāda esmu es, vai esmu gana nobriedusi. Tas ir svarīgi.
Jo savam bērnam vēlos vienu tēti, vēlos lai viņam netrūkst ģimenes un viss ir labi. Materiālas lietas un attiecību formalitātes man ir sekundāras. Ziniet mīlestība un rūpes nav brīnišķīgos apartamentos un kāzu kleitā ar parasktītiem dokumentiem. Mana garantija ir tajā kāds ir otrs cilvēks, cik atbildīgs un mīlošs, neviena formalitāte to nespēj garantēt, tikai cilvēks pats. :)
Nedaudz pārslīdēju pāri diskusijai, katra rīcība - aborts, arī olņīcu apsaldējumi u.c. ginekoloģisku problēmu sekas, emocionālās - domas, dzīvesveids var radīt sekas bērniņa ieņemšanai, tas ka Tu gribi tik un tik gados ir viens, otrs vai būs, gana daudz sieviešu, kas pie bērna netiek.
Man vecums nav primārs, primāras ir sajūtas, kurām jābūt pamatīgām un pārliecinošām, un protams savā ziņā stabilitātei, nevarētu domāt par bērnu ja man nav izglītības, darbs, bet tā esmu ES - mana audzināšana un izpratne, tas kā ir citiem - vienalga. Vienkārši dzīvē pastāv zināmi riski, jābūt aklam lai noliegtu tos, un darbs, darba pieredze, izglītība tas tomēr sniedz kaut nedaudz - bet pamatu vajadzības gadījumā.
196
