Dusmas

Dusmojos, ka esmu tik kautrīga un nevarēju jau laicīgi uzrakstīt vienu vēstuli, bet tagad jau par vēlu...

Es pašlaik neesmu dusmīga ne par ko :)

Dusmojos par savām pavārprasmēm. Allaž licies, ka protu gatavot, bet šis vakars laikam pierādīja pretējo. Vēlējos izcept šokolādes cepumus draugam, kurš rīt atgriežas mājās, bet mīklas piciņas uz plāts cepoties sakusa visas kopā, kā rezultātā man ir viena liela pļecka, nevis daudzi mazi cepumiņi. Nezinu, ko darīju nepareizi, bet rīt mēģināšu atkal. :D

Es pievienojos Chemi :( Kā es tevi saprotu. Tikai man ir tā, ka ar cilvēku, ar kuru es tagad gribētu aprunāties, es vairs nekad nerunāšu.

Dusmojos, ka visu vakaru līst, tāpēc izpalika mans vakara skrējiens
Dusmojos, ka visu nedēļu izskatījās cerīgi, ka tikšu pie stipendijas, bet šovakar vēl pieteicās cilvēki, un, protams, kādam bija augstāka vieta :D
Dusmojos, ka nevaru pavadīt šo laiku ar draugu un ka man nav neviena īsta draudzene. Ir tādas, ar ko reizēm varu satikties, bet mani viņas nesaista kā personības, ātri apnīk laika pavadīšana kopā. (pieļauju, ka viņām ar mani ir līdzīgi ;D)

Es dusmojos par to,ka vasara ir galā. Dusmojos par to,ka atkal nav ko vilkt,bet neko jaunu nedabūšu. Dusmojos par to,ka esmu strīdējusies ar draudzeni. Dusmojos par to,ka neko nevar paspēt,jo laiks vienkārši skrien.

Dusmojos par to, ka sanāca vārdu pārmaiņa ar draugu. Viņš ir tik stūrgalvīgs un vienmēr paliek pie sava, ka zinu, ka tad, ja nesākšu pirmā atkal runāt, tad tā arī spēlēsim klusos telefonus, taču stulbākais visā ir tas, ka zinu, ka man ir taisnība, taču vēloties, lai viss būtu pa labam, atkal būšu tā, kura atvainosies, lai arī nav par ko.

Jaa,vispār es arī aizdomājos par draudzenēm,visas pačubējušas,un jāiet vienai kaut kur,bet ko darīt,dzīve izrīkojās dažādi.

Izbeidziet!! :D

Dusmojos par to, ka ar simpātiju zūd kontakts, ka drīz atsāksies darbs un ka man ir par maz ko vilkt, bet neko nevaru atrast. :D
Pati izlasīju un sapratu ka smieklīgas man tās ''problēmas'' :D

dusmojos,ka ir tik daudz par ko dusmoties,par ko es dusmojos,kaut negribas dusmoties.

Esmu dusmīga uz sevi, jo mēģinu tievēt, bet vēl vairāk domāju par ēdienu un kaut ko apēdu. Šobrīd ļoti gribu šokolādi vai vienalga ko garšīgu, bet ledusskapī tikai dārzeņi, kurus es negribu :D

Grēta, man ir tāda pati situācija. Rīt vēlētos pastaigāt pa veikaliem, bet būs jādodas vienai, jo nav neviena draudzene, kas sastādītu kompāniju.

Esmu dusmīga (nē, drīzāk bēdīga) par to, ka rīt došos uz kino vienatnē, jo gluži vienkārši nav kompānijas. Vēl vairāk dusmīga par to, ka tādas nav ne tikai rītdienai, bet arī brīvdienām. Draudzenes, kas kādreiz tādas bija, ir pačibējušas kur nu kura, un ir baisi bēdīgi.

Par garlaicību kojās. Nav ko darīt.

Dusmojos par to,ka man šodien viss besī :D Un dusma ka no tā,ka esmu 2h gulējusi,sāp celis.

Un vēl esmu dusmīga par to, ka cilvēks tikko atzinās, ka neturēja savu solījumu.

Esmu dusmīga par to, ka cilvēks, ar kuru tagad gribētu aprunāties, mani vnk ignorē. Un atbildēja uz manu sms pēc veselas stundas.
Brr, nevaru ciest, visu laiku liekas, ka es tam cilvēkam traucēju.. :(

Par to, ka ir cilvēki uz kuriem nevar paļauties. 10 reizes jānorunā tikšanās, kamēr tā patiešām notiek.

P.S. Arielle padalies ar sava ģim. ārsta vārdu un uzvārdu ;)

Pievienojos par skumjām, ka vasara beidzas.
Vēl dusmas par to, ka man darbā viena vecene kārtīgi sabrauca augumā par to, kur mana vaina galīgi nekāda. Ok, saprotu, ka gadās psihi cilvēki, bet nezinu ko darīt, nevaru par to gadījumu stāstīt šefiem, jo viņus tas neinteresēs, vai nu paņirgs vai teiks, lai eju prom, ja nevaru ar klientiem tikt galā.