Out of your league

Nu mēs abi esam vēl tikai 2. kursa studenti, tāpēc par finansiālo situāciju vēl pāragri spriest. Tikai tik daudz, ka tas ietekmē vizuālo izskatu. Mazs augumā un tievs.
Nē, vairāk domāju to, ka pievērsīs uzmanību apkārtējie. Ne uz ielas, bet, piemēram, kursā, draudzenes teiks - tu jau vari atrast labāku, vecāki vēl kaut ko ierunāsies. Nu tā.

Mani tomēr vairāk uztrauc apkārtējo reakcija.

Nu tad neko. Meklē stilīgāku puisi.

Nē, vairāk domāju to, ka pievērsīs uzmanību apkārtējie. Ne uz ielas, bet, piemēram, kursā, draudzenes teiks - tu jau vari atrast labāku, vecāki vēl kaut ko ierunāsies. Nu tā.

Itkā visām tavām draudzenēm un kursa biedrenēm būtu ideālas attiecības. Lielākoties tās meitenes tik teiks ko tādu jo gribēs zemapziņā justies labākas par tevi. Reāli, citu viedokļiem šeit nav vietas, īsti draugi nevis ies un izvērtēs tavu vīrieti, bet gan pieņems viņu tādu kāds viņš ir, jo tu viņu izvēlējies. Ja es būtu vienmēr klausijusies ko man saka citi tad vispār vel būtu viena un nevainīga.

Tā metas uzbrukt autorei, it kā pašas būtu bez šaubām visu mūžu izvilkušas. :D
Saprotu, ka autorei negribas, lai baksta ar pirkstiem visur un visi. Nejau visiem gribas būt uzmanības centrā, bet ar pārliecību, ka būs tur, tad var sākt mākt šaubas, vai ar tādu pīties maz.

Jā, šaubas par to, ka varu taču atrast labāku. Ja apkārtējie to apgalvos, tad pati sākšu ticēt tam.

Ja tantei būtu riteņi, tad viņa būtu trolejbuss..... Nepamēģināsi - neuzzināsi. Ja nu nevienu tas nesatrauks? Būsi zaudējusi iespēju iepazīt labu cilvēku.

Neveido attiecības ar puisi, ja vizuāli nepievelk cilvēks.. mocīsi sevi, galvenokārt to otru..
Vai es izvēlētos? Laikam vairs nav tas vecums, neinteresē draudzeņu un apkārtējo viedoklis..

Ja es vadītos pēc tā, ko domā citi, nevis dzīvotu tā kā pati gribu un ar ko gribu, tad šķiet, jau būtu sajukusi prātā. Tā taču ir tikai Tava izvēle. Varbūt kaut kas sanāks, varbūt ne, taču vadīties pēc citu viedokļa ir muļķīgākais ko var darīt. Neņem personiski, jo runāju vispārīgi. Ir dzirdēti vairāki gadījumi, ka cilvēkam ar otru ir labi, forši un viss ir lieliski, taču nepārtraukti uztraucas par to, ko teiks citi - tad čalis citiem pa īsu liekas, tad ne tādi mati kā vajadzētu, tad vēl stils varbūt nav īstais. Kāda daļa cilvēka dzīvē, laimē un mīlestībā vispār var būt citu viedoklim?

Neteiktu, ka nepievelk. Mani pievelk tas pats cilvēks. Nepatīkamas emocijas izskats neizraisa, vienkārši apzinos to, ka nav vizuāli piemērots man.

Pastāstīšu, kā bija man, piedevām- 2 reizes. (Vienu brīdi likās, ka mans sods ir mūžam uzķerties uz īsākiem puišiem :D) Biju attiecībās ar: 1.reizi- tiešām kādus 5 cm īsāku vīrieti par mani, 2.reizi nebija tik izteikta starpība, bet bija tomēr kādu 2 cm starpība mūsu augumos, un viņš ar ir tāds sīciņš, tieviņš. Nejutos labi. Patiešām bija neērti kopā rādīties cilvēkos.. Likās, ka visi skatās, un ja vēl kāds pateica, ka es redzu viņam pāri galvai, tad vispār bija pretīga sajūta. Jā, bija brilles uz acīm, bet zemapziņā visu laiku sēdēja tā doma- ģimeni es neveidošu ar Viņu. Un kad pieķēru pie tās domas sevi, tad sapratu, ka šķiršanās ir tikai laika jautājums. Nu, tā arī notika. Augums, protams, nebija galvenais iemesls, BET tas bija liels iemesls, jo, kā jau teicu, bija kauns pat veikalā kopā ieiet...
Bet uz ielas daudz redzēts pārus, kur sieviete garāka, un redzi uzreiz, ka neviens no abiem nejūtas kompleksos iedzīts vai galvu nokāris līdz asfaltam no kauna par apkārtējo reakciju. Tā ka viss atkarīgs no paša uztveres un pašapziņas, ja pašam liksies, ka viss ok, tad arī citi pat neiepīkstēsies, ka kaut kas ne tā.

Tā ka viss atkarīgs no paša uztveres un pašapziņas, ja pašam liksies, ka viss ok, tad arī citi pat neiepīkstēsies, ka kaut kas ne tā.

+++

Un tā beigās rodas tie pāri kur puisis izskatās kā dievs, bet ir riktīgākais riebeklis vai ar novirzēm. Manzāk domā par to ko citi teikt un vairāk domā par to vai tev ar šo vīrieti ir iespējama kopīga nākotne un vai tu to vēlētos.

Paziņu lokā pazīstama meitene kādreiz satikās ar tiešām jauku, iejūtīgu vīrieti, kuŗš visu darīja lai viņu iepriecinātu, bet viņai gribējās attiecībās to spontanitāti, to krutumu, tad nu izšķīrās no tā puiša ņemot vērā draudzeņu ieteikumus ka viņa atradīs labāku un atrada citu kas itkā tai laikā bija foršais, uztaisija bērnu, apprecējās, tagad tas vīrietis izrādas ka ir slinks, grib dzīvot anglijā no pabalsties, manu draudzeni nekur nelaiž izklaidēties kamēr pats iet dzerstīties, vot dabūja ko meklēja. Un viņa tagad ir ļoti nelaimīga, bet mukt prom ar nevar jo Latvijā daudzi kredītu parādi ir un nevar to atļauties, darbu kārtīgu ar nevar dabūt un vecis ir pat draudējis ka caur tiesu viņai bērnu atņems ja ies prom...

Jāpiebilst ka tas jaukais puisis tagad ir super labās attiecībās un viņa meitene pati man ir teikusi, ka viņa labāku vīrieti nevarētu vēlēties. Kā saka, kas vienam mēsli, citam dārgums.

Labāk neklausies draudzeņu padomos, tā tomēr ir tava dzīve.

Nu, par mani un manis izvēlēto vīrieti arī ir viss kas nelabs, ko padomāt, ja vien ir tāda vēlēšanās. Mēs notiekti esam tāds stipri vien nestandarta pāris, sevišķi vizuāli, bet ne tikai.

Man ar viņu ir labi, viņš arī pārāk nesūdzas, tā kā viss ir OK. Draudzenes man ir īstas, tādas, kas manis izvēlēto cilvēku pieņems kā ģimenes draugu, lai vai kāds viņš nebūtu. Pārējie - nesatrauc. Kaut kādas izbrīnītas reakcijas gadas baigi reti, bet, tā kā mēs abi uzvedamies pārliecināti par sevi, reāli neviens neko nav pīkstējis.

Mani arī neuztrauktu, ko saka citi. Protams cilvēkam ir svarīgs vizuālais tēls, bet ja viņš ir kopts un tomēr rūpējās par sevi tad tikai uz priekšu. Man arī ir bijis tā līdzīgi, tad es sāku domāt - es ar viņu varētu skūpstīties, varētu ar viņu pārgulēt, vai tomēr fiziskais faktors nospēlē tik lielu lomu ka nu nekā. Un ar laiku arī izskats nav tik svarīgs, ja tava sirds ietrīcas kad satiec viņu un jūties kā debesīs viņam blakus. Kā saka, ieklausies sevī, ko saka tava sirds, prāts.

Man ir bijusi tāda pieredze, ka atklāti man ir teikuši, ka es varētu atrast daudz labāku vīrieti. Katrā ziņā tās ir kaut kādas muļķības, jo ne jau izskats ir svarīgākais, man daudz svarīgāks ir viņa raksturs un attieksme pret mani. Un pēc izskata jau nudien nevar spriest vai šis vīrietis ir pietiekoši labs vai nē.
Godīgi gan man ir jāatzīst, ka pirms sākām veidot attiecības es bremzēju, jo lai kā negribētos atzīt, bet arī domāju par to, ka gribētos izskatīgāku utml. Bet nu muļķības, laika gaitā esmu ieteikusi viņam sev tīkamāku ģērbšanās stilu, ieveido matus tā kā man patīk, ir nometis svaru un līdz ar to tagad viennozīmīgi teiktu, ka viņš ir visskaistākais.
Es varētu ieteikt pašai saprast, kas tieši nepatīk vai traucē, jo ja tās ir maināmas lietas, tad nu visas iespējas laika gaitā pārvērst savai gaumei, ja viņš tam ļaujas :)

Es arii nodomaaju-ko noziimee tas izteiciens soreiz-labaaks?Labaaks izskataa,raksturaa,naudas zinaa?Vai vina izskats uzlabotos ,ja buutu bagaats?Ne visi bagaati cilveeki domaa par savu aareejo izskatu.
Ja tev vins loti patiktu,tu nedomaatu-ko domaas citi.

dari kā pati uzskati par vajadzīgu.
pārējo runas tas ir tikai laika jautājums. visi pieradīs, un neviens vairs neko neteiks.

Apkārtējiem tak vienmēr būs viedoklis par visu. Un daudzi arī kaut ko saka tikai tīri teikšanas/piekasības pēc. Skaties pati, vai tev tas vīrietis der. Ja pašai nepatiktu, bet apkārtējie dievotos, ka esat ideāls pāris, tas arī tevi ietekmētu? Nedomāju. Izvērtē, vēlreiz izvērtē. Ja vīrietis priekš tevis ir labs ķēriens, noteikti nelaid garām! Dari tā, lai pašai pēc tam nav jānožēlo. Apkārtējie var runāt daudz ko arī par tevi pašu. Vienam nepatiks tavas kurpes, cits kritizēs darbu vai diplomu skaitu, vēl kāds piekasīsies par mūzikas gaumi. Neba jau dēļ citiem laist prom visas savas vēlmes un iespējas.

Man ir bijis līdzīgi, kad manīju izteikumus, pārsvarā no vīriešu puses, ka mans draugs man nepiestāv utt. Atklāti sakot, man bija vienalga. Tāpat sievietei jābūt smukākai par vīrieti.

Vispār jau es nezinu, vai man ārējais izskats ir ļoti būtisks.

Ja es vērtēju savu vīru ar kritisku aci, tad man jāatzīst, ka es neuzskatu, ka viņš atbilst skaista vīrieša standartiem, bet es viņu nevērtēju no tāda skatpunkta. Viņš ir tas vīrietis, ko mīlu, ar ko gribu nodzīvot kopā mūžu, audzināt bērnus.

Man ir svarīgi tikai tas, lai vīrietis ir par mani garāks, arī tad, ja uzvelku papēžus. Ar īsāku es nespētu būt kopā.

Bet mūsu paziņu lokā ir pāris, kur sieva ir vismaz 10 cm garāka par vīru bez papēžiem. + vēl arī arī masīvāka. Bet paši ir apmierināti un laimīgi. Ā, un neviens nekādas aizskarošas piezīmes neizsaka.