Jaunieši

Man gan liekas, ka lasa graamatas jaunieshi tieshi tik pat, cik lasiija, kad pati biju pusaudze. Ir kas lasa, un ir kas nelasa. Man gan patiik jaunieshi shodien, liekas gudraaki, nekaa kad man pashai bija 16 gadi :D

Obligātā literatūra gan manuprāt lielākoties ir švaka, vismaz tagad. Par Mērnieku laikiem, kurus obligāti devītajā vai kurā tur klasē ir jālasa vispār paklusēšu. :D

Man šķiet, ka vajag uzkrāt kaut nelielu dzīves pieredzi, lai spētu izlasīt kādu attiecīgu grāmatu. Man tā bija ar Remarku.

Par Mērnieku laikiem mana skolotāja teica, ka mēs būsim stulbeņi un neinteliģenti cilvēki, ja mēs tos neizlasīsim. Tā lūk. Un reizēm tieši šādu skolotāju dēļ, bērnam vispār tiek atņemta jebkāda vēlme ņemt rokās grāmatu...

Man gan patiik jaunieshi shodien, liekas gudraaki

O jāā... :D

mistalee, iespējams, bet nu mani tās grāmatas ļoti aizķēra jau tad, it kā nenopietnā vecumā. Nesen pārlasot tos pašus Trīs draugus iekšēji izjutu visus tos pašus pārdzīvojumus, ko izjutu tad. It kā tie nemaz nav romāni bērniem vai pat pusaudžiem, bet pamattēmas - īsta draudzība, mīlestība un uzticēšanās ir aktuālas vienmēr.

El Diabolo, nu bet taadi idioti bija arii senaak. Visi mana mazaa braalja draugi un draudzenes gan ir forshi un neviens neko taadu neraksta. Nu nez, no savaam mazajaam maasiicaam, vinu draugiem un gimenes draugiem, kur ir pusaudzhi, neko taadu neesmu redzeejusi sociaalajos portaalos un satiekot dziivee pat ir par ko nopietni parunaat kaa ar lieliem cilveekiem.

Es neticu argumentam, ka internets ir pie tā vainīgs. Kā jau citas meitenes teica internets Latvijā nav tik ilgi un jau pirms tam lasīšana bija problēma. Man ir 23 un atceros, ka sākumskolā un pamatskolā tika rīkotas vecāku sapulces par to ko darīt, lai bērni vairāk lasītu.

Manuprāt, tas ir atkarīgs no ģimenes. Ja tavā ģimenē grāmata tiek uzskatīta par vērtību, ja tavi vecāki mazam esot tev lasa priekšā un tu redzi kā viņi paši lasa, tad arī lasīšanas prieks var rasties. Nevar gribēt, lai bērni un jaunieši traki lasītu ja mājās nav nevienas grāmatas un vecāki tikai sēž pie datora un TV.

Man uzaugot bija vide, kurā grāmatas tika ļoti cienītas. Mana bērnība saistās daudz vairāk ar grāmatu lasīšanu kā multenēm. Tādēļ ļoti daudz lasīju esot maza un arī vēlāk skolā. Studējot augstkolā diemžēl to neizdodas tik daudz darīt, jo ir daudz vairāk jāmācās.

Manuprāt, tas ir atkarīgs no ģimenes. Ja tavā ģimenē grāmata tiek uzskatīta par vērtību, ja tavi vecāki mazam esot tev lasa priekšā un tu redzi kā viņi paši lasa, tad arī lasīšanas prieks var rasties. Nevar gribēt, lai bērni un jaunieši traki lasītu ja mājās nav nevienas grāmatas un vecāki tikai sēž pie datora un TV.

++

Uzaugu ģimenē, kur TV nebija, vakaros laiks tika pavadīts, spēlējot ģimenes galda spēles, aktīvi ko darot un lasot grāmatas! Patiešām var teikt - ja no bērnības grāmata tiks uzskatīta par vērtību, bērns redzēs, ka vecāki lasa, lasīšanas prieks radīsies pats no sevis!

demoiselle, nē, protams, kā jau iepriekš diskusijā minēju ir arī pozitīvi izņēmumi, patiešām saprātīgi un sakarīgi jaunieši, bet nu lielākā daļa... Un kkā neatceros, ka manā bērnībā būtu tik daudz idiotu (lai neteiktu rupjāk), kas lamātos ar trīstāvīgiem un četrstāvīgiem lamuvārdiem katrā teikumā, un tik spilgti izrādītu savu intelektu. Pie tā arī lielākoties ir vainīgs internets.

Skumji iedomāties, par ko tie deģenerāti izaugs, un kāda izskatīsies nākamā un aiznākamā paaudze.

El Diabolo, es arii gribeetu teikt, ka "kad es augu, taa nebija...", bet bija bija, tikai to visu nerakstiija sociaalajos portaalos, bet izbljaava uz ielas :D Es tomeer palikshu pie sava un domaashu pozitiivi, gan jau ka tie lielie lamu vaardu lietotaaji arii izaugs un sapratiis, ka taa nav smuki. Man, paldies dievam, pieredze ar "siikajiem" ir laba:)

Trīs draugi. Citiem tā ir grāmata par draudzību un mīlestību, bet citi tur saredz 1. pasaules kara seku dramatismu, cik gan sašķeltus un ievainots cilvēkus karš atgremoja pēc tam. Tie draugi, kas kara ierauti no skolas sola, tagad vienīgo iztiku pelna kā taksisti, īrnieks, kas pakārās. Šīs grāmatas ir zelta vērtē, kuras ir daudzslāņainas. Žēl, ka daudzas skolotājas to nemāca.
Pirmoreiz lasīju grāmatu 16 vai 17 gados un to tur varbūt neredzēju, aktuālāka bija mīlestība. Kad uzzināju, kas ir ekspresionisms un kāda ir viena no Remarka būtiskākajām pamattēmām, sapratu, cik gan citādi var izlasīt šo grāmatu. Kā Tev bija El Diablo?:)

Piebilstot par obligāto literatūru - tagad skolotājas var veidot savu obligāto literatūru. Kāpēc viņas bieži vien to dara tik neprasmīgi? Jo pašas daudz no tā vai tad jēdz? Latv. val. un lit. skolotājiem literatūras priekšmeti augstskolā ir tikai daži. Viss pārējais - pedagoģiskas teorijas, tiesības, psiholoģijas, saskarsmes utt. Tie skaitās literatūras un valodas speciālisti? Sistēmā arī ir robi. 8. klasē likt lasīt Raiņa Zelta zirgu ir aplami. 8. klase vēl nav tik pieaugusi, lai to uztvertu simboliski, bet vairs nav tik mazi, lai uztvertu to kā pasaku.

Mana pamatskolas literatūras skolotāja bija audzinātāja un audzināšanas stundā veda skatīties Krēslu. Skolā. Citām klasēm arī. Vidusskolas audzinātāja nesaprot, ar ko Maija Laukmane atšķiras no izcilākajiem dzejniekiem un kāpēc valsts olimpiādē rakstīt domrakstu par Laukmani ir lame.
Ko mēs sagaidām no skolēniem? :)

Esmu jauniete,grāmatas lasīju,tagad visi eksāmeni, un laiks, gan grāmatām,gan filmām paliek arvien mazāk.

Grāmatas man patīk tādēļ,ka pats var iztēloties visu,gan kā izskatās galvenie varoņi,gan notikumu vietas. Toties filmās viss jau ir izdomāts,un tu nevari pafantazēt. Patīk arī tādas grāmatas par dzīvi. Internetā nav tik inčīgi lasīt,piegurst acis.

Bet tagad arvien vairāk pievēršos sev,jāattīsta jau pašai sevi,lai varētu meklēt tādus piedzīvojumus kā grāmatās,pietiek sapņot. :D

Blanša, jā, Remarks attēloja cilvēkus pēc-kara laikā un apstākļus, kuros viņi dzīvoja, un tas, manuprāt, liek lielāku uzsvaru uz galveno varoņu draudzību, jo izejot kopā cauri karam tā protams kļūst ciešāka. Tas bija tas, kas mani personīgi visvairāk aizķēra, tā vārdos neizteiktā uzticība, un protams galvenā varoņa mīlestība. Apkārtējie apstākļi un notikumi to visu pastiprināja un padarīja dramatiskāku.

Man vispaar liekaas, ka ir tada jaunieshu dalja, kuriem nekas cits neinteresee kaa tikai dreebes, modes, chalji, instagrama bildes, tweeti cik sekotaaji utt...

Manā ģimenē neviens grāmatas nelasa (kaut gan kādrez skolas laikā vecāki to darīja, tāpēc daudz ko zin). Esmu vienīgais sasodītais grāmatu tārps... Vizīte grāmatu veikalā ar pietiekami daudz naudu ir kā svētki :D Bet es neteikšu, ka man baigi patiktos lasīt skolas literatūru tā iemesla dēļ, ka to vēl ir jāanalizē un jādomā par to, kā būtu, ja būtu. Es uzskatu, ka nav ko rakties dziļāk- kā to autors ir domājis, tā tam arī jāpaliek. Savādāk šīs visas analīzes un satura atstāstījumi, un kaitinošās atbildes uz kontroljautājumiem par to, cik daudz tu atceries, sabojā visu šo maģisko lasītprieku. Tev visu laiku liekas, ka visi notikumi un varoņu vārdi jāiegaumē no galvas, un tāpēc, vismaz es, nespēju gūt nekādu baudu lasot grāmatu, ja es zinu, ka pēc nedēļas par to būs kontroldarbs... Domāju arī tas ir diezgan svarīgs faktors- grāmatu lasīšanas uzspiešana. Tāpēc nav ko brīnīties, ka cilvēki debīli paliek...
Bet es mēdzu arī pati kaut ko reizēm uzrakstīt. Man tas liekas vēl interesantāk. Un draugi jau ir novērtējuši ;)

Es arī esmu no lasītāju ģimenes, reizēm brīvās pēcpusdienās, kad ar ģimeni esam mājās uz lielā galda nav pat vietas cepumiņu bļodai - viss galds noklāts ar grāmatām, avīzēm, žurnāliem, ko nu kurais lasa. Un ik pa brīdim pamet aci viens uz otru, vai tas jau nebūs izlasījis, vai beidzot nevar samainīties. Kādu laiku nelasīju nemaz, jo - internets, vismaz man. Tomēr nu esmu atsākusi, un šobrīd vienlaikus lasu kādas 4 grāmatas.
Domāju, ka tā negribēšana lasīt pamatojama ar gluži cilvēcisku slinkumu iedarbināt savu iztēli un sajūtu, ka tas aizņem daudz laika. Piemēram ja es gribu kaut ko vieglu pašķirstīt nogurdinošas dienas beigās, es ļoti iespējams nopirkšu kādu sieviešžurnālu ar smukām bildītēm un nekādiem sarežģītajiem tematiem. Universitātē pēc akadēmisko rakstu lasīšanas bieži pirku cosmopolitan lai atpūtinātu smadzenes.

Interesants jautājums, uz kuru, man šķiet, atbilžu varianti ir visās varavīksnes krāsās un visi ir iespējamie vainīgie.

Par to lasīšanas kāres pārmantošanu no vecākiem. Muļķīgs jautājums, bet nez, tas nevar notikt kaut kādā senu gēnu līmenī? :D Mani vecāki, piemēram, nekādi ūberlasītāji nekad nav bijuši. Jā, izglītota cilvēka (subjektīvo) daiļliteratūras standartu viņi ir izlasījuši, nav pilnīgi auni, bet tā, ka es varētu teikt - man mājās visi ļoti, ļoti lasīja, tāpēc arī es tam pievērsos, noteikti nav. Labi, opis dievināja gaisu, ko elpojis Andrejs Upīts&co, bet es tolaik vēl čurāju biksēs, lai kaut ko būtu spējīga novērtēt un pārmantot.
Pat nezinu. Atceros, pati vēl nemācēju lasīt, kāros virsū visiem ciemiņiem, lai palasa man priekšā. Mamma mani vienmēr aprāja, cik nepieklājīgi, bet bija viena viņas draudzene, kura man drillēja gan latviešu tautas pasakas, gan tautasdziesmas, gan Ziedoņa "Krāsainās pasakas", gan "Lipu Tulianu" - visu, ko vien es biju no plauktiem izrakusi. :D Laikam jau lielais paldies tātad jāsaka viņai, bet vienalga - no kurienes es, tāds mazs kanriņš, sadomāju, ka grāmatas ir kaut kas man tuvs, manējais? Tas man tāds reotorisks jautājums, kurš arī mana izteikti nelasošā brāļa dienaskārtībā šad tad parādās. :D

Esmu 14.gadus veca meitene, lasu grāmatas daudz, gan vairāk dailliteratūru, bet vismaz kaut ko.

Bērnībā lasīju, tagad baigi maz, es vienkārši nezinu ko lasīt, mana gaume ir diezgan specifiska.