Kāpēc Tēvi vienmēr ir tie, kas pazūd?

mari,
Svitrina dos parliecibu, ka vins nekad vairs neparadisies mana dzive. Pazistot vinu, vecumdienas vins nokritis ka no zila gaisa, prasis, lai vinu uzturu. To es nevelos. Es labprat uzskatu, ka vina nav, neka baidos par to, ka vina bezkaunibas meram nebus robezu.
Pec trim gadiem atmaksasu vinam EUR 6000, ar to viss bus beidzies. Es atdosu vinam naudu, kuru vins ir (ka pats doma) nelietderigi izterejis.

Graciela_Andreina, manuprāt Tu ej galējībās.

S80, kur ir galejibas?

Graciela_Andreina, cik dzīve tomēr ir sarežģīta. Es uzskatu,ka tev nav viņam nekas jāatmaksā! Tu esi viņa bērns un nejau tu sev tēvu izvēlējies, tāpēc tu neko viņam neesi parādā.

Tu ej galejībās ar savu uzvedību.

Tavs naids un aizvainojums nerimsies pēc svītriņas un arī pēc saucamās atmaksas. Tu vienmēr zināsi, ka lūk Pēteris Klaviņš ir Tavs tēvs un vienmēr atcerēsies ko viņš ir izdarījis, kamēr vien Tavs naids un aizvainojums būs dzīvs!

Zini, kas ir bedīgākais? Tu pati saēd sevi no iekšienes ar šo žulti, viņš to nejūt, nezina, viņam tas nesāp.

Kāpēc cilvēki nevarētu viens otram piedot un aizmirst?

mari,
Es esmu velejusies ar vinu sadraudzeties, aicinajusi gan uz izlaidumiem, gan uz dzimsanas dienu...Vina sieva vinu noskano pret mani. Varbut es mekleju veidu, ka vinu sodit, jo tas vinam butu trieciens zem jostasvietas, ko vins ari ir pelnijis.

S80, daļēji es Tev piekrītu par piedošanu, bet tas ir tikai paša cilvēka labā. Ja Tu nezini, kas ir šīs sāpes, Tu nevari izprast, kādēļ meitene nepiedod.
Tās sāpēs un aizvainojums nav izstāstāms, to vienkārši jūt un ne visiem ir tāds spēks, lai piedotu. It īpaši, ja šis cilvēks turpina bojāt savu bērnu dzīves.

S80, es vel ar vien vinu dzili sirdi gaidu, bet nav jegas..
Bernus vins nekad nav milejis, vina sieva bija stavokli, bet vins piespieda vinu uztaisit abortu.

Garciela_Andreina, vai esi meklējusi psiholoģisku palīdzību? Tas nav kā uzbrauciens, bet tās sāpes un aizvainojums Tevi grauž no iekšas.
Ja nu kas, gribas vairak parunāties un tā, vari man rakstīt vēstuli, šeit es neko nestāstīšu vairak, bet šis tas kopīgs mums ir.

jonquille, man brālēns ir izgājis caur šo elli, es ļoti labi zinu ko viņš juta un jūt, tāpēc meitenei teicu tā kā ir. Brālēns ir atlaidis šo situāciju un tagad viņš ir laimīgs, viņš zina, kas ir tēvs ko izdarījis un dara, bet viņam tas vairs negrauž un nesāp tā.

Piedot ir jāmāk jeb kurā gadijumā, arī, ja Tevi ir apsaukājuši, katram ir savs mērs un prasme to izdarīt, bet ar to krupi dzīvot ir grūtāk kā tad, kad viņš ir norīts.


Graciela_Andreina, ir labs teiciens negaidi no ābeles čiekurus un no egles ābolus. Pārmetumu krusa sakapā ābolus ābelē.

Negaidi no viņa neko, bet dzīvo savu dzīvi, nedomā kaut kādu taktiku, ja gribēs viņš atradis ceļu pie Tevis.

Mēs esam tikai cilvēki un ne visi varam attaisnot citu liktās cerības uz mums.

Sāc ar sevi, mēģini piedot, bet pa īstam un redzēsi, ka dzīve iegūs jaunas krāsas.

Es dzīvoju ģimenē jau pietiekami ilgi.
Laba kopā sadzīvošana nav viegla lieta, nākas abiem pacensties lai būtu laba.

jonquille,
Aizvainojums mani nesagrauzis. Spilvena neraudaju un nekad vina del neraudasu. Nav verts.

S80, bet brālēns taču neesi Tu.

Graciela_Andreina, aizvainojums liek ne tikai raudāt. Tas ietekmē Tevi dažādās dzīves situācijās, Tavās izvēlēs, visā Tavā dzīvē.
Tas veido Tavu attieksmi, uzskatus. It īpaši par situācijām, kuras kaut vai zemapziņā sasaistās ar Tavu situāciju. Tu vari pat to neapjaust.

Kad es piedzimu - tevs stradaja, bija jurnieks. Majas bija reti, bet kad bija majas, lutinaja mani lidz bezgalibai. Mate vandijas apkart ar citiem viriesiem. Mani audzinaja teva masa. Kad tevs uzzinaja par mates sansoliem - saluza, saka dzert utt. Ar teva masu notikas nelaime - saslima, nomira.
Es nonacu bernunama. Man bija, ja nemaldos 8gadi tad. Protams, mani panema audzugimene, uzaugu forsa gimene :) Tikai mana 16aja dzimsanas diena uzradas mana "ista" mate un teica, ka ir gatava mani audzinat :D WTF 16 gados audzinat? Mjaaa...
Protams, ka pasutiju vinu talak. Ne rupji, bet saprotami.. Tagad man ir 24. Pedejo 2-3 gadu laika vina man zvana tikai kad ir piedzerusies. Jau vairs neatbildu uz zvaniem. Tevs gan, diemzel, ir miris, bet manas atminas vins ir palicis ka mils, jauks, gadigs tevs...Bet mate ...ka alkoholike..Zel, ka vina nenomira teva vieta. Luk ta..Ne vienmer tevi ir tie sliktie

jonquille, es jau sapratu Tavu domu gājienu, es esmu dumja, jo nav pašai tā bijis, nevaru tak izjust visu līdz mielēm.

Ļauj man minēt, Tu tik ļoti aktīvi esi, jo pati esi no šķirtas ģimenes. Tu uzskati, ka es nevaru saprast kā tas ir, bet es saprotu, lai gan pati neesmu to izjutusi uz savas ādas.

Ir starpība, protams, starp izjušanu un līdzijušanu, bet ne jau tik lielai, lai manis teiktais būtu aplams.


Ir dažādas situācijas bijušas un es nesaku tikai par šo vienu, ka ir jāpiedod un jāaizmirst, bet kopumā, jo arī man ir bijušas savas traģēdijas dzīvē par kurām es skaļi nekliedzu.

S80, kurā vietā es skaļi kliedzu?
Man atkal rodas sajūta, ka Tu centies šo meiteni pamācīt, pateikt, ka zini kā ir pareizāk. Es nevienā vietā neapgalvoju, ka esi dumja, Tu pārspīlē. Tikai Tavi ieteikumi..ir klišejiski. Tā es teiktu.

Noteikti ir tādi gadījumi, kur tēvs aizejot no ģimenes bērnu atstāj mātei, tādēļ lai vēl vairāk māti nesāpinatu. Kaut arī pašiem sāp. ( Nu protams ir arī tādi, kuriem ir vienalga). Tas tā, nerunājot par kkādiem alimentiem vai uzmanību pēc aiziešanas. :)

Es arī piederu pie tām, kas laikam nekad īsti līdz galam nesapratīs tos savstarpējos naidus šķirtajās ģimenēs..

Bet neatkarīgi no tā, kāda ir tā pieredze, varu droši apgalvot, ka ''miers baro, nemiers - posta''.
Neviens jau nav teicis, ka piedot ir viegli.. bet tomēr.. lai nu kādi ir tie vecāki, tomēr viņi ir devuši dzīvību un pelnījuši kaut kādu cieņu par to pašu!

Manuprāt, S80 ieteikums ir vietā.. arī man ir skumji lasīt tās sāpes, kas aumaļām nāk no dažām meitenēm.. var taču vismaz mēģināt to ''krupi norīt''

Mani vecāki izšķīrās kad nebiju vēl sasniegusi tīņu vecumu. Protams, ka pārdzīvoju, jo tēvs bija atradis citu sievieti. Laiks gāja, tēvs maksāja alimentus un palīdzēja pat vairāk kā vajadzētu. Tagad, kad esmu jau pieaugusi un ar pieauguša cilvēka prātu paskatos uz visu notikušo, saprotu, ka labāk ir tā kā notika. Tēvs joprojām ir kopā ar to sievieti, abiem ir ģimene. Man viņš ir labākais draugs un joprojām palīdz kā spēj mirkļos "kad visi striķi trūkst". Ar manu mammu viņi vispār saprotas perfekti, regulāri sazvanās un tad stundām ilgi runā pa telefonu kā labākie draugi. Ja viņi būtu palikuši kopā, tad, iespējams, būtu vieni vienīgi strīdi un tagad attiecības mūsu starpā nebūtu tik labas kā ir.