Mani vecāki izšķīrās, kad gāju 2.klasē. Dzīvoju pie mammas. Sencim tajā laikā interesēja - kā vairāk sapelnīt piķi un sievietes - katru nedēļu bija cita... Par mani rūpējās ļoti, bet laikam ar naudu un dārgām drēbēm man kompensēja savu aizņemtību. Bija brīvdienas, kad vnk visu dienu nosēdēju pie loga gaidot, kad atbrauks pakaļ, jo bija solījis kopīgas brīvdienas, bet nekāāā... Tāpēc laikam tagad man ir tik grūti ticēt un uzticēties vīriešiem.
Ja agrāk biju viņam mīļmeitiņa, tad tagad nesazinamies vispār. Jo es sadraudzējos un pieņēmu viņa meitu, kuru viņš joprojām neatzīt par savu un viņas mammu pameta, kad viņa bija stāvoklī. Sākumā man mēģināja ieskalot, ka tā nav mana māsa, tas viss ir izdomājums, ka es svešu cilvēku laižu sev klāt utt... Kaut gan es ļoti labi atceros, ka viņš ar māsas mammu draudzējās un mums ar šo sievieti bija izveidojušās ļoti siltas un mīļas attiecības.
Es tēvam neesmu nekāds soģis, bet zinu, ka TUR augšā KĀDS visu redz, tā nevar darīt...