Kāpēc Tēvi vienmēr ir tie, kas pazūd?

:)

kāpēc gan mūsdienās ir tik grūti atrast ģimenes, kuras nebūtu šķīrušās?

Tāpēc es nepiekrītu,ka būtu tik grūti atrast ģimeni,kas nav šķirta
Manā radu lokā un radu saimē visi pāri ir kopā un nav šķīrušies. 1 ģimene sķirta, bet arī pāec 30 gadu laulības.

TB - Tāpēc es nepiekrītu

Droši vien tāpēc, ka sabiedrībā iesakņojies uzskats, ka laulības saglabāšana ir atkarīga tikai no sievietes, Kaut vai, piemēram, dažas dienas atpakaļ portālā delfi.lv bija raksts - 10 iemesli, kuru dēļ vīrieši pamet sievietes. Un, protams, ka normālas sievietes gribēs bērnus audzināt pašas.

Es zinu ģimeni, kura nav šķirta, bet bērns pateica, ka labāk, ja būtu izšķīrušies. Tā ka bieži vien nezinām, kā ir labāk.

Es uzaugu bez tēva. Viņš pat alimentus nemaksāja. Kad viņi toreiz šķīrās, mamma jautāja viņam varbūt paliksim kopā? Uz ko viņš atbildēja: ja būtu puika, tad vēl padomātu.

Man atkal apkārt ir mūžīgās ģimenes (ja runājam par precētiem pāriem), ar veiksmīgiem un ne tik veiksmīgiem stāstiem, bet turas kopā.

Manuprāt, lielākā problēma ir vēlme paņemt vieglāko ceļu.

Cilvēki ir aizmirsuši, ka ir lietas ko ir vērts salabot nevis izmest pa taisno mēslainē un paņemt jaunu mantu. Šo labošanu ir aizmirsušas gan sievietes, gan vīrieši, protams ne jau visi. ;)

Tādēļ, ka viņiem reāli nav nekādas atbildības. Ja sirdsapziņa negrauž, tad pamet tiklīdz rodas kādas nesaskaņas, jūtas ierobežots vai pie apvāršņa parādās jauna dūda. Varētu padomāt, ka sievietei negribas braukāt pa festivāliem, iet uz ballītēm un 5x seksīgāku vīrieti.
Alimenti arī ir vnk smieklīgi, tā nav nekāda motivācija glābt ģimeni.
Un vēl tas, ka ir kaut kāds stulbs uzskats iesakņojies, ka par attiecībām ir atbildīga tikai sieviete. Kā veci kaut kas neapmierina, tā pagriežas un aiziet. Jo ir pilns ar durām, kuras tādus lopus pieņem atplestām rokām.

Taisnība koshlenei, ka, ja šķiras, praktiski neko jau nezaudē (protams, ir izņēmumi).

Kā mums stāstīja gids Ēģiptē - ja vīrietis šķiras + viņiem ir bērni, tad principā viņš zaudē visu, jo nekustamais īpašums paliek sievai + ir jāsamaksā milzīga kompensācija.

Pats arī bija šķīries, bet bērnu nebija. Vienalga noteica, ka tas bija smags finansiāls trieciens :D

Es uzskatu, ka tēvi pamet bērnus, jo viņiem kaut kā tā mīlestība pret bērnu ir daudz mazāka nekā mātēm. Paši dzemdējuši nav, tāpēc pamest arī nav grūti.

Un ja pagrieztu jautājumu kā, piemēram, islāma valstīs, kur ar bērnu 100 punkti paliek tēvs vai kā citās valstīs, kur tiešām ir 50/50, tad jūs, vecenes, atkal bļautu, ka kā gan viņš man te tagad manu bērnu atņems. Nekad jums nav labi! :D

Mani vecāki ir šķīrušies. Manuprāt, muļķīgākais ir tas, ka vīrs un sieva paliek kopā tikai bērna dēļ, mokās un izliekas, ka ir laimīgi.
Visi tēvi tādi nav. Manējais rūpējas par mani, padzīvoju tad pie mammas, tad pie tēta. Lieki piebilst, ka pēc viņu šķiršanās attiecības ar tēti uzlabojās.

Asaras izlietas spaiņiem, pieraudāti spilveni.. bet tad ir dienas, kad saprotu- labi vien ir, ka izšķīrās. Prieks redzēt laimīgus, starojošus vecākus pat tad, ja viņi nav kopā. :)

Islāma valstīs ir pilnīgi cita tiesību sistēma, secīgi sievietes ir augušas citā vidē un izpratnē par tiesiskumu. Tas nav salīdzināms. Un pienākums uzturēt un audzināt bērnu ir abiem, ir tikai loģiski, ja sieviete ir neapmierināta, ka bērna tēvs nepilda savus pienākumus pret bērnu.

man ir šķirta ģimene- augu pie mātes..... Tēvs daudz dzēra, tikai pa dzeršanu domāja .
nezinu ,kurš tur vainigs ,ka kopā nepalika, bet tēvs mani nekad nav meklējis ,lai gan viegli varētu sazvanīt un parrunat ,ja gribētu pats.... numuru zin .
a intrese visus gadus nekāda , pazudis ,nav un viss ,,,no dzives ārā....

citiem labak, citiem sliktāk .... ne visiem būs labi .....

Nu gan jūs dodat! Kas tie par apgalvojumiem, ka tēvi ir tie, kas VIENMĒR pamet????? Man vecāki kopā ir vairāk kā 30 gadus, tāpat kā manam draugam, tuvākajiem draugiem utt..Uz sitiena varu iedomāties tikai divas draudzenes, kurām vecāki ir šķīrušies.

Un vēl...Es zinu vairākas sievietes, kuras ir pametušas bērnu, bērns dzīvo tieši pie tēva. Nu nevarētu teikt, ka pametušas, bet izdomājušas, ka jaunā dzīvē tam bērnam īsti vietas nav. Pa reizei jau satiekas, bet dzīvo atsevišķi.

Ir dažādas situācijas, katrs gadījums ir citādāks. Ja laulību saglābt nav iespējams, loģiski, ka nav jēgas mocīt ne sevi, ne bērnus.
Aizvainojums laikam ir radies no tā, ka tēvs pamet pilnībā. Par bērnu vairs vispār neinteresējās, un alimentus mammai ir jāpiedzen tiesas ceļā.

ja agrāk sasistu krūku līmēja kopā, tagad ir vieglāk izmest miskastē un nopirkt jaunu - tas pats notiek arī attiecībās.

Es piemeram augu kopā ar mammu . Un tēvam sava dzive ,neintreseja pilnigi nekkas.

Es nekad neesmu dzīvojusi kopā ar tēvu, jo vecāki izšķīrās, kad man bija kādi 3 gadi - es viņu kopdzīvi neatceros.
Alimentus tēvs nemaksāja un pilnīgi nekā neatbalstīja. Vecāmāte no tēva puses vēl tikai skandināja, ka mana mamma tāda un šitāda, es neesot viņas mazmeita. Pēc 25 gadiem gan dziesmiņa ir mainījusies - tagad visiem stāsta, ka es esot viņas skaistā un gudrā mazmeita. Jo pārēji mazbērni viņas ambīcijas nevar apmierināt, kad jālielās apkārtējiem.

Man apkārt nav tikai šķirtas ģimenes. Tieši otrādi - ir ļoti daudz pozitīvu piemēru par laimīgu ilgstošu laulību.

Mana mamma aizgāja no tēva. Ar lielām somām rokās un mani kukaragās aizgāja projām. Jo bija reāli iemesli, nevis tikai kaut kādi strīdiņi. Sencis vēl pēc gadiem brauca bildināt otrreiz, bet dabūja atteikumu, jo pa šiem gadiem nespēja sevi pierādīt, ka kaut kas būtu mainījies. Viņi arī laikam ir vienīgais šķirtais pāris manā ģimenē. Tagad mamma precējusies atkal, laimiga, viss forši.
Vispār man nav nemaz tiiiik daudz to šķirto ģimeņu apkārt, un tās kas ir, ir šķīrušās racionālu iemeslu dēļ, zagšana, alkoholisms, vardarbība utt. Lielākā daļa manu paziņu tomēr ir no pilnām ģimenēm, kurās loģiski, ik pa laikam ir kāds strīds, bet tā ir cilvēka paša griba - padarīt šo strīdu par šķiršanās iemeslu vai nē.