Mari, es gan nezinu kādas attiecības tev ir ar ģimeni, bet padomā arī no otras puses - tu esi viņiem mīļš cilvēks un tavs mazulis viņiem ir brīnums. Un viņiem nav iespējas ne satikt tevi, ne apraudzīt mazo brīnumu. Man ļoti sāpētu sirds, ka es nevarētu dalīties priekā ar kādu sev mīļu cilvēku tik lielā viņa dzīves notikumā. Tomēr tie ir tuvinieki. Un ja vecvecmammai tiešām ir tik daudz gadu, iedomājies situāciju, ka viņai aizietu no šīs pasaules (tfu, tfu, tfu), neredzot tevi un tavu bērniņu. Vecmammām nav lielāka prieka kā vienkārši redzēt savus mīļos un zināt, ka viņiem viss ir labi.
Varbūt tagad izklausos pēc moralizētājas, bet tas noteikti nav mans mērķis. Vienkārši, pēdējā laika notikumi manā dzīvē, ir likuši izvērtēt to, kā izmantojam mums doto laiku, kā attiecamies pret līdzcilvēkiem. Viens mirklis un paliek tikai sāpes un milzumdaudz nepateiktu vārdu un neizdarītu darbu. Un visskumjāk ir tieši tas, ka mēs zinam, kurā brīdī šis mirklis pienāks. Tāpēc es esmu par to, ka labāk šodien izdarīt to, ko var izdarīt rīt. Jo nevar zināt, vai rītdiena vispār pienāks.
1652
