Es parasti attiecībās esmu tā, kur kliedz un ārdās, es tur neko neko nevaru izdarīt, es visu saprotu, kā vajadzētu mierīgi runāt un nesacepties, bet, kad tāds strīds pienāk, tad visas manas labās apņemšanās ir vējā, un es vienkārši eksplodēju. Pēc tam jūtos slikti par savu uzvedību, bet tas tik un tā atkārtojas...
Puisis, ar ko man šobrīd ir attiecības, ir diezgan mierīgs, pusgada laikā tikai vienu reizi pacēlis balsi un arī tad es viņu izvedu. Īstenībā mani tas viņa miers strīda laikā uzkurina vēl vairāk...
Ar bijušo mums daudzi strīdi bija skaļi, ar kliegšanu, ir bijis gadījums, kad viņš sasit krēslu, saplēš vāzi...bet tās gan bijušas tādas situācijas, kad apzināti esmu viņu provocējusi un pati ārdījusies.
Jāsaka gan, ka ne reizi strīda laikā rupjos vārdos saukāta neesmu un arī roku pret mani neviens nav pacēlis, ne pagrūdis, ne kā citādi fiziskā veidā uz mani savas dusmas izlicis.
Es zinu, ka tas nav veselīgi, bet man tos skaļos strīdus, drāmas dažreiz pat pašai vajag, lai izlādētos..