Uzvedība strīda laikā

nē, neauro un nesauc rupjos vārdos.
kad es kārtīgi viņu nokaitinu, viņš saka, ka nepazīts mani :D

Īstenībā es nezinu kā viņš uzvedas strīda laikā. Mēs nestrīdamies un neesmu redzējusi/dzirdējusi, ka viņš ar kādu citu strīdētos.
Bet droši vien, ja strīdētos, tad darītu to mierīgi, noteikti nelamātos, nemētātos ar neko. Tāds mierīgs draugs man ir.

Esam kopā gandrīz jau 5 gadus un manējais mani nekad nav ne grūdis, ne sitis, ne saucis nepatīkamos vārdos. Bļāvis arī nav, es arī nē. Mēs vienkārši neesam tādi.
Strīdamies pa retam, bet visu parasti ātri atrisinām izrunājoties. Dažreiz pabubinu zem deguna, bet viņš atnāk, samīļo mani un viss atkal ir ok.

Manējais pasaka, lai nekliedzu, bet tā viņš ir mierīgs un labi, ka tā, vismaz mani piezemē mazliet. Tā jau cenšamies izrunāt visu problēmu, bet, kad uznāk tāda dusma esmu izbļāvusies, bet viņš sēž mierīgs, gaida, kad ar mani varēs parunāt kā ar sievieti nevis ar kādu trako. :D Man sametas kauns, ka es bļāvu un tagad vienkārši, ja esmu dusmīga, tad aizeju pastaigā, vai uz citu istabu un nomierinos.

Manējais nestrīdas. Ja mums ir kašķis, tad es parasti strīdos pati ar sevi. Viņš tikai klausās, lielākoties. un saka - būs labi, būs labi. Viss.

Es ar savējo tik vienu reizi tā pa riktīgam esmu strīdējusies :D
Un tad tas bija tā ka mēs tik ilgi diskutējām par tēmu kamēr uzkarsām un abi izvēlējāmies padarīt katrs ko savā nodabā kamēr nomierinamies :D Bet nē bļaut nebļaujam, neārdamies, vienkārši mierīgi ko pārrunājam līdz uzkarsām drusku par daud :D
Bet mans draugs vispār nav no bļāvējiem, viņš ir miera mika, bet es, oi, nedod dievs ja mani tā pa riktīgam nokaitina, tad es skaļi bļaut varu sākt, bet parasti tā bļaušana ir skaļāka nekā tas niknums.

Mums tādu baigo strīdu nav bijuši, tikai pāris pārpratumi, un tad nu es sāku kaut ko teikt, bet viņš tikai - lūdzu, nomierinies. Nav uzreiz jārunā skarbā balsī. Visu var izrunāt arī mierīgi.

Viņš tāds mierīgais tips. Vairāk tur sevī un pēc tam to enerģiju izliek kaut kādos darbos.

vai kliedz, mētā kaut ko, atļaujas Jūs nosaukt kādā rupjākā vārdā?

Nē, pasaka, ka negrib runāt un iet uz citu istabu.

Nekad nav grūstījis, sitis vai apsaukājis. Pat kliedzis nav. Mēs kaut kā...normāli strīdamies. Bez kaut kādām psihozēm.
Es vispār nesaprotu tos variantus, kad strīdoties sit un lamā, bet pēc tam mēģina atmazgāties ar atrunu, ka ''tas jau tikai strīda laikā gadījās, es tā negribēju un nedomāju''. Man šķiet, ka arī strīdēties ir jāprot normāli un cilvēcīgi, nevis aizejot kkādās psihozēs. Man tas nebūtu pieņemams.

Nē, man ir mierīgs draugs. Un mēs īsti škiet nemaz nestrīdamies.

Bet tie, kuri strīda laikā mēdz izspļaut kādu rupjību man nav pieņemami. Kā man izdodas no tādiem izvairīties? Nu, piemēram, es nekad neesmu veidojusi attiecības ar cilvēku, kurš bezpajumtniekus sauc par bomžiem. Vai - nekad neesmu pat pieļāvusi domu, ka veidošu attiecības ar cilvēku, kuram otru apvainot šķiet smieklīgi - nu, kā tikai joks. Piemēram, uzsaukumi - resnā, stulbā, zoss, atpalikušais, kroplis. Un, ja arī ir tā pieņemts draugu kompānijā - es skaidri zinu, ka nevēlos uzturēties tādā draugu kompānijā. Mani tas mazākais mulsina. Tāpat - ja puisis mani sauc mīļvārdiņos vēl pirms attiecības vispār ir definētas jebkādā līmenī - maziņā, sīciņā, kaķīte - vienalga. Tas šķiet bezpersoniski un necienīgi.

Tā ir mana īpatnība, kura daudz devusi. :D

Mans ir ljoti mieriigs cilveeks,lai vinjsh uzkliegtu man vinju vajag ljoooti novest :D nekad,nekad nav atljaavies mani nosaukt pat rupjaa vaardaa. Es esmu taa kura nevar novaldiit emocijas. Ja mees abi buutu taadi kaa es, buutu ljoti traki :D

mēs abi esam straujas dabas ,tapēc karsta strīda laikā, abi varam pāršaut pār strīpu :D
bet mēs mācamies un esam apņēmušies piedomāt pie tā ko spļaujam ārā, kad sastrīdamies , bet mēs ļoti sen neesam strīdējušies :)

Manējais nestrīdas. Ja mums ir kašķis, tad es parasti strīdos pati ar sevi. Viņš tikai klausās, lielākoties. un saka - būs labi, būs labi. Viss.

šitas ir precīzi par mums :D vairāk nekā sešu gadu laikā nekad neesmu redzējusi savējo strīdamies, ne ar mani, ne ar kādu citu. Ja viņam kaut kas nepatiks vai aizvainos, viņš drīzāk aizies uz citu istabu, bet nekad nebļaus vai ko skarbāku neteiks.

Mans arī no mierīgajiem. Liekas, ja es nesāktu kašķus un visādas kaprīzes, mēs būtu no tiem pāriem, kas vispār nestrīdas. Bet tā nekad nebūs, kamēr nepārmācīšu pati sevi :D

Nekad strīda laikā nav mani pagrūdis, iesitis, metis vai plēsis kādu priekšmetu. Pat bļāvis uz mani nav. Viņš vispār ir daudz nosvērtāks par mani, es varbūt varu mazliet pacelt balsi vai ko. Bet mums strīdi atrisinās mierīgā ceļā. Tā psihošana, vardarbība un šķīvju plēšana man neliekas pieņemama.

Mēs esam kopā jau piekto gadu un tā īsti strīdējušies nekad neesam, nav arī bijis, par ko. Bez tā, ka mīlam viens otru, pastāv arī ļoti liela cieņa vienam pret otru, mēs nemētājamies rupjībām, dūrēm, priekšmetiem utt... Ir gadījies man par kaut ko apvainoties, bet tad es nerunāju vispār :D Balsis mēs paceļam tikai tad, kad par kaut ko ļoti aizrautīgi diskutējam un abi gribam tikt pie vārda :D

Ar bijušo gan daudz skaļi strīdējāmies, roku gan nepacēla, bet domāju, ka viņš būtu uz ko tādu spējīgs. Viņš nebija labs cilvēks, un tāpēc viņš ir atstāts pagātnē..

Ir bijušas pāris attiecībās.
Pirmās - vīrietis strīda karstumā sāka plēst mantas, bet nebija rupjš. Pametu.
Otras - iesita, bez īpašām rupjībām. Pametu.
Trešās - strīda laikā kļuva rupjš, nesita, neārdījās, bet tās rupjības visu izmaitāja..Pametu.

tāda statistika :D

Jums gan visām tādi mierīgie :D
Manējais ir karstasinīgs,tāpat kā es,bet vairāk kā balss pacelšana augstākos toņos nav bijusi.

Manējais morāli zāģē un mani tas beidz vai nost. Dažreiz grbas pašai iesist. Jā, zinu, esmu briesmonis :D

Parasti es esmu tā, kas strīda laikā iekarstu un tad man no mutes nāk ārā tāaaaaaaadi vārdi, ka ausis vīst. Un tad parasti vīrs sāk mani tā smieklīgi kaunināt, un teikt fui fui fuiii, un sist pirkstu pret pirkstu manā virzienā, un man arī paliek smieklīgi un strīds ar to beidzas.