Sveikas! Esmu pamanījusi, ka pēdējā laikā iekšēji ļoti pārdzīvoju. Par sevi, par attiecībām. Nav jau slikti, bet visu laiku par kaut ko bēdājos. Un tas nav tā, ka pāris reizes dienā padomāju un pabēdājos, bet gan tāda nomāktības sajūta visu laiku. (Es paredzu, ka kāda ieteiks psihologu, bet nē, paldies.)
Gribas jautāt - kāpēc nevar būt tā, kā es vēlos, lai viss ir skaisti? Kad es būšu patiešām laimīga?
Iekšēji nogalina tā patstāvīgā bēdāšanās par kaut ko.
Kad esmu ar draugiem vai ar savu draugu, tad gan ir interesanti, labi un viss uz brīdi aizmirstas, bet visu laiku taču nebūsi cilvēkos... Ar draugu arī tiekamies tikai dažas reizes nedēļā (kuras ļoti novērtēju un šķiet, ka dzīvoju tikai tiem brīžiem), brīžiem liekas, ka nograuž tas, cik ļoti man viņš pietrūkst. Protams, neesmu staigājoša nelaimes čupiņa, neviens pat nepateiktu, ka iekšā man tas viss.
Cenšos motivēt sevi, ka viss taču būs labi, bet tas ir uz pāris minūtēm un atkal vecās domas maisās.
Agrāk varēja notikt sīkumiņš un spēju būt laimīga, bet pašreiz ir tāda neticības sajūta - dzīve taču vienmēr izspēlē kādu joku, nekas nebūs labi, noies viss greizi utt.
Sapuriniet un uzrakstiet ko labu, kā domāt pozitīvi, necepties visu laiku, kļūt laimīgai savās domās utt.?
33
