Jo šobrīd tiešām viss ir aizgājis par tālu. Labi, darbs viņam nav vairs, bet neredzu, ka arī cītīgi meklētu jaunu. Tikai pārmet man, ka man vēl nav. Saprastu, ka es dzīvotu uz viņa rēķina, bet drīzāk ir otrādi. Par dzīvokli kaut ko iedod, bet tagad jau 2.mēnesi viss no manas kabatas. Nerunāsim nemaz par pārējo, viss uz maniem pleciem. Aizņemas citreiz pat no manis, jo savu algu ātri notusē. Pa retam kaut ko atdod, bet nu vienalga. Viena viņa kolēģe jau man nesen prasīja - kāda reāli jēga man ir no viņa? Un es pati to it kā saprotu, bet tās stulbās jūtas neļauj man viņu palaist...