Īsta sieviete? Tā ir robeža starp visām. Maiga, bet, ja nepieciešams, plēsoņa. Romantiska, bet tajā pašā laikā nosvērta un apdomīga. Nedaudz glamūra kartupeļu laukā un pieticības pilī. Inteliģenta un bērnišķīga. Viņa vienmēr jūt, kurā mirklī kas ir īstais. Un viņa prot nepārspīlēt. Viņa ir kopta, jo mīl sevi, nevis tāpēc, ka to nosaka sabiedrība.
Viņa atrod sev īsto vīrieti, nevis ņem pirmo, kas gatavs nākt un tad metas to pārtaisīt. Ja tomēr ar laiku īstajam parādās kāds kaitinošs stiķis, viņa vispirms mēģinās to novērst sevī, nevis bāzīs viņam degunā. Viņa ļauj vīrietim sevi sargāt, bet nebaidās iedzīt naglu sienā, ja tas nepieciešams, kamēr viņa nav mājās. Viņa ļauj vīrietim sevi mīlēt un mīl viņu tādu, kāds viņš ir. Viņa rūpējas par savu vīrieti un par to pretī saņem drošības sajūtu. Viņas mājoklis ir pils, neatkarīgi no tā, vai tā ir villa Jūrmalā, vai padomju stila dzīvoklis Ziepniekkalnā. Un par pili to padara nevis dārgas mantas, bet tā mīlsetība, ko viņa ieguldījusi tajā. Viņa ir harmoniska. Laiku, ko citas tērē, lai analizētu citu sieviešu viedokli par sevi un atriebtos par negatīvām replikām, viņa tērē sevis pilnveidošanai un savai ģimenei. Viņai nav laika būt skaudīgai, viņai ir labākas lietas, ko darīt.
Mūsdienās īstu sieviešu vairs tik pat kā nav palicis. Lielākā daļa sieviešu ir aukstasinīgas (cenzēts), kas dzīvo pēc citu noteiktiem šabloniem, ka viņai jābūt tādai un tādai, jāvelk šis un tas, jādodas tur vai citur, jāēd tikai tas, kas viņai negaršo un no sava vīrieša jāizžmiedz pēdējās vīrišķības pazīmes, pataisot viņu par savu lelli ar vīriešiem raksturīgajiem dzimumorgāniem. Tā ir.