Šodien sakrajās un gribās izrunāties/izrakstīties!
Jau tik ilgi esmu viena pati, ka jau liekas, ka drīz apaugšu ar sūnām un lēnām pārvērtīšos par vecmeit-sēni. Esmu jau te agrāk zēlojusies par savu sūro likteni attiecību lauciņā un laikam ejot NEKAS nav mainījies. Tas ir vnk ārprāts - it kā man kāds būtu uzlicis lāstu (tik tiešām tā sak likties) - kaut kādu vientulības/vecmeitas lāstu!
Ja pa plauktiņiem, tad atkal tā teikt esmu ''iemīlējusies'' un atkal jau tas kā vienmēr (neizbrīna nemaz) ir bez-atbildes. Satiku savās ikdienas gaitās vīrieti - pazīstami jau esam ilgi. Bet šoreiz kaut kā ieskatījos un man viņs ārkārtīgi iepatikās. Viņam piemīt idealas īpašības un vizuāli arī man liekas ideāls. Jau divus mēnešus pielūkojamies. No viņa puses visu laiku jutu simpātijas, tās arī tika izrādītas, gan zestos, neapzinātajā ķermena valodā, gan saziņās laikā - komentāros, komplimentos, interesē par personisko un tml.
Un tā laiks iet un iet, bet NEKAS nenotika... līdz pēdejās dienās - vnk 0 reakcijas uz mani. Un es tieši nodomāju, ka yeeeey - būšu beidzot kādu īpašu cilvēku sev satikusi - principā biju 100% pārliecināta par to, ka simpātijas pāraugs kādā attīstībā. Mūsu komunikācija ir lietišķa pārsvarā - darba jautājumos un šo darbu sakarā arī pamanījos padalīties ar savu t.numuru, epastu un viņam bija iemesls man uzrakstīt - neidziļināšos, bet pati prasīju, lai apkopojot mūsu kopīgos darbiņus man uzraksta - kā tad nu tur ir - vai viss izdevās vai kaut kas jālabo. Bet pagājušas 3 dienas un nekā. Nekādas atbildes - bāc es takš prasīju, lai uzraksta par darba lietām un īstenīb arī gaidu no viņa atbildi (neskaitot personisko)!
Šodienatkal kopīgi darbi vienā vietā un satiekoties nu jau jūtu - NEKO!
Secinājums - ATKAL jau esmu atraidīta, kjipa atmesta un nekam nevajadzīga.
ATKAL! Es vsp neatceros, kad pēdējo reizi es vsp saņema kādas pretjūtas? Hmmm... pirms 4 gadiem!?! Bļāviens - es vnk jūtos nožēlojama, maziņa, melna sūdu čupiņa.
Analizējot visu - OK ir bijis ka es izvēlos sev vīrieti, kas iespējams ir augstākā kategorijā (jau jau šādi virspusēji spriest), bet šis vīrietis tāds nav - pilnīgi parasts, nekāds kruts skaistulis vai bagātais, strāda parastu darbu, nav nekāds sabiedrībā zināmais vai iedomīgais... Mani sapna tas, ka viņš mani principā atraida... It kā es nebūtu pietiekoši laba viņam. Vnk jūtos kā niecība.
Šīs sajūtas atkārtojas katru reizi, kad man rodas pret kādu jūtas - kā pa karuseli - riņķos. Es nesaprotu ar ko es brāķēta, ka mani neviens negrib. Man jau paliek vnk iekšēji sāpīgi no tā, ka apkārt visiem džīve iet uz priekšu - cilvēki satiekas, dzīvo kopā, apprecas, rada ģimeni, tikai es nekur nevirzos privātajā plānā.
Man kauns teikt, ka man nav drauga, jo par spīti savām feministiskajām ievirzēm iekšeji jūtos kā brāķis. Labi vēl kadi jauni cilvēki, kas nezin, ka es jau 3. gadu esmu vientuļa (es jau sāku izmantot šo vārda 'brīva'vietā :(), bet tie, kas mani zin - nu bāc ja kāda mana paziņā būtu 3 gadus viena - reāli viena (pat bez kaut kādiem attiecība fail mēģinājumiem) man likto ka viņa ir maigi sakot nenormāla. Un arī draudzenes saka, ka agrāk kad man prasīja attiecību statusu es ar prieku un lepnumu teicu, ka esmu brīva, bet tgd no malas var redzēt, ka šis jautājums mani mulsina. Ir pat bijis, ka sameloju ka man kads ir, lai nebutu neērti pašai no sevis. Kas ir nožēlojami dubultā...
Un nerunājot par to vilšanos un sāpīgo tuksuma sajūtu, kad saprotu kā Atkal viss ir aplauzies, ka esmu nepastarpināti atraidīta. :( Man vnk paliek bail jau no tuvināšanās jebkādam vīrietim - lai atkal nesanāk tas pats. :(
Apdomaju varbūt aiziet uz kaut kādu hipnozi - lai ieliek programmu - mācīties, strādat, neiemīlēties? Ja vien būtu tāda opcija kā vampīru dienasgrāmatās - atslēgt emocijas... paradoksali, bet es būtu daudz laimīgāka.....
Paldies, ja kāda izlasīs tik tālu manu nožēlojamo želošanos par manu nožēlojamo tukšo dzīvi - miljons cepumu!
1681
