Es savu ceļu pie Dieva atradu pagaišajā vasarā. Manā pilsētā bija pilsētas svētki un bērnu svētdienas skoliņas audzēkņi dziedāja dziesmu, es gāju garām un ieklausījos tās vārdos, kas skanēja apmēram tā: Pateicībā nāku, Tava vaiga priekšā, Kungs, cik lieli Tavi darbi, brīnums viss, ko dari tu. Pēkšni es savā sirdī sajutu neizmērojamu mīlestību, tādu kā pilnības apziņu, man pazuda jebkāda interese par alkaholu, ikdienišķām izklaidēm, jebko pasaulīgu. Viss, ko es vēlējos, bija tikai atkal un atkal izjust šo sajūtu- Dieva klātbūtni. Es sāku apmeklēt Dievkalpojumus, sākumā man tur bija nepatīkami atrasties, gribējās raudāt, man arī agrāk baznīcās nekad nepatika, tikai es nesapratu kāpēc. Principā nedēļas laikā man pazuda jebkāda interese par alkaholu, cigaretēm, pilnībā mainījās domāšana. Un tām, kuras jautā par šķīstu dzīvi, tad, jā, šobrīd es dzīvoju pilnīgi šķīstu dzīvi, jo zinu, ka Dievs man ir sagatavojis pašu labāko, nav jēgas sevi lēti dāvināt citiem, tas tikai iztukšo un ievaino dvēseli, kaut gan agrāk biju maigi sakot "ballīšu meitene".
Šobrīd man Dievs ir kaut kas daudz vairāk par baznīcu, vai Bībeli, kuru es lasu katru dienu un tas nav tāpēc, ka tas būtu jādara, jo tā ir pieņemts, bet gan tāpēc, ka mani nekas cits neinteresē, es gribu arvien vairāk iepazīt Dieva raksturu, es nemitīgi gūstu atziņas tajā, tā man šķiet visbrīnišķīgākā grāmata, tu lasi un lasi un katru reizi tur ieraugi kaut ko jaunu. Tā ir kā dzīves gudrību rokasgrāmata un vēstures grāmata kopā. Ļoti bieži ir gadījies, kad es izlasu kādu rakstuvietu un to pārdomāju, ja man rodas jautājumi, tad es lūdzu Dievam, lai atklāj un mācītājs nākošajā svētdienā tieši par to runā. Ir daudz tādu sīkumu. Kopš es iepazinu Dievu, mana dzīve ir ļoti mainījusies, es esmu redzējusi savām acīm, kā cilvēki pēc lūgšanas saņem dziedināšanu, kā arī esmu saņēmusi to pati, no slimības, kuru man ārsti nespēja izārstēt. Es esmu vairākas reizes uzrunājusi Dievu domās, lūgšanā, piemēram: Dievs, kāpēc tas ir tā un tā? Un momentā saņēmusi atbildi. Es jūtu, kā Dievs maina manu raksturu, pamazām veido to, mācot gan pazemību, gan žēlsirdību, agrāk es par tādām lietām nedomāju. Reiz es gāju pa Origo tuneli garām bezpajumtniekam un sajutu pamudinājumu viņam iedot naudu, es skaidri zināju, ka tā ir Dieva balss, bet nepaklausīju, man makā bija 20lati, kas tobrīd man nebija maza summa. Es pagāju viņam garām, aizgāju uz otro stāvu un domās teicu: Dievs, kāpēc Tu man liec uzreiz dot tik daudz, māci mani labāk ar mazumiņu! Un tieši tajā pašā brīdī man pienāk klāt veca tantiņa un saka, vai jūs nevarētu man iedot 20 santīmu? Es, biju, vieglā šokā un iedevu viņai latu.
230
