Ticība eksistē. Neviens to nenoliedz. Kā jau teicu - cilvēku prātos.
Blakus tam, ka Dievs ir varens instruments, ar kuru vadīt cilvēkus, ir Dievs - izdomāts atskaites punkts, caur kuru "labās domas" cilvēki sūta visumā. Abi šie faktori nav ne vainas.
Es nesaku, ka cilvēki, kas tic, ir slikti. Es saku tikai, ka viņi ir samērā neizglītoti.
Ir vērts painteresēties, kur, kad un kādos apstākļos kristietība radās. Papētīt baznīcas hierarhiju un paanalizēt, kā notiek varas, ietekmju zonu un "ziedojumu" dalīšana visā tajā sistēmā. Un pie viena atvērt acis un painteresēties par zinātni un fiziku. Tas nevienam pašam nenāks par ļaunu.
Es arī esmu augusi dziļi reliģiozā ģimenē un vismaz līdz 10 gadu vecumam devos uz baznīcu katru svētdienu kopā ar vecākiem vai vecvecākiem, gāju procesijās, esmu izgājusi visus rituālos svētīšanas posmus (kristīšanu, svēto komūniju, iestiprināšanu...). Mani vecāki joprojām ir reliģiozi, lai gan vismaz sapratuši, ka baznīca neko nedod un Dievu tur cieņā mājās un savos prātos. Bet tik un tā man šķiet, ka viņiem ir šaurs redzes loks. Bet, ja tā ticība dara viņus laimīgus, tad, super. Neko sliktu nevar teikt.
Ticība KAUT KAM labam, ir kolosāla lieta. Vienalga, kas šis objekts ir. Bet tā pēršanās un ņemšanās par un ap vienīgo, īsto un vareno Brīnumdari uz debesu maliņas, kas visu redz, dzird un jūt, ir drusciņ komiska, skatoties no malas.