Pāris dienas atpakaļ izšķīros ar puisi. Viņam esot zudušas jūtas, lai gan esot man ļoti pieķēries, patīkot utt, bet saprot, ka manas jūtas pret viņu ir stiprākas, viņš ar to pašu nevar atbildēt, tāpēc negrib man melot un turpināt mani sāpināt.
Lai gan nemaz tik ilgu laiku nebijām kopā, sāp man ļoti. Gan tāpēc, ka šķirāmies nesen, gan tādēļ, ka no manas puses tik atklāta un patiesa nebiju bijusi nevienās citās attiecībās.
Bet īsti ne par to. Viena no lietām, kuru tagad nesaprotu - kādēļ vēljoprojām viņš katru vakaru grib man zvanīt? Jautā, kā jūtos, runājam par to, kas bijis, kādēļ šāds iznākums utt. Es viņam lūdzu, lai laiž mani vaļā, lai ļauj man to visu izsāpēt un aizmirst, katru sarunu raudu. Lūdzu, lai vairs nezvana kādu laiku, ka neesmu tas pašlaik gatava. Un ko viņš - es, respektēju tavu lūgumu, centīšos nezvanīt, bet nevaru apsolīt.
Nu kāpēc viņš tā?
68
