Sveikas dāmas!
Tātad - jautājums, kādas jums ir attiecības ar bijušajiem, vai esat palikuši draugi pēc škiršanās? Ja jā, vai tas netraucē šobrīdējai situācijai? un vai kādai ir gadījies, kad mīļotais vīrietis attiecību laikā ir kļuvis par tuvāko cilvēku/labāko draugu(tuvāku par draudzenēm)?
Ir pagājuši pāris mēneši pēc šķiršanās, sirds sāp vēl joprojām, bet ne tik daudz, ka atkal nevaram dzīvot kopā un veidot nākotni, bet gan tādēļ, ka esmu zaudējusi savu tuvāko cilvēku, savu dvēseles cilvēku, savu labāko draugu, kuram varēju aklāties pilnībā, ar kuru bij kopīgas inereses, joki, un tagad tā visa nav! Esmu pilnīgi viena. Tuvākās draudzenes ir diemžēl ļoti tālu prom, un iekšā ir nenormāla vienulības sajūta. It kā paziņu lokā draugu daudz, bet tas ar kuru no sirds izrunāties - diemžēl nav, bija tikai viņš, un nu viņa vairs nav. Šķiroties viņš ļoti vēlējās, lai paliekam par draugiem,sazvanamies. Katru dienu muļķīgi gaidu no viņa kādu ziņu, kā agrāk. Ar acu skatienu meklēju viņu starp garāmgājējiem,veikalos. tas notiek pats no sevis. Neviens neizprot mani un manu būtību kā viņš. Līdz ar to, kopš viņa nav klāt, ir zudusi jēga visam ko daru, nav spēka ne mācīties, ne strādāt, iestājas tāda kā apātija.. Kur lai ņem to spēku atgriezt sevi pie dzīvības??
Piebildīšu, ka eju izklaidēties, sportoju, lasu psiholoģiju, bet iekšā kā bij tukšums, tā viņš ir palicis.. :(
Foršās meitenes, padalieties ar savām domām! Vai vismaz ar kādu anekdoti labam dienas sākumam!
Lai jums jauka diena!
43
