neko vairs negribas

nepatīkami, ka esmu tas pelēkais pleķītis starp visiem

Kāpēc tieši tas ir nepatīkami?
Jo tas Tev neatbilst? Tad sāc rīkoties tā, kā jūties.
Jo domā, ka citiem tas nepatīk? Nu i štrunts, kas patīk vai nepatīk citiem, svarīgāk ir patikt sev.

Padomā - ko Tu darītu, ja pēkšņi visi cilvēki pazustu no zemes virsmas, un Tu paliktu vienīgā? Tad taču Tu nebēdātos, ka esot ne pietiekami smuka, ne pietiekami sabiedriska, ne pietiekami daudz sasniegusi utt.?

Vai tad apkārtējie cilvēki tā cenšas izpatikt Tavai patikai? Nē. Tad kāpēc domā, ka Tev būtu pienākums izpatikt viņem?

Sonata13, apraudājos lasot, ko rakstīji, it kā nekas tāds, laikam nervi spēlē, bet paldies. Es labprāt Tev uzrakstītu.
Paldies, meitenes! Paldies, Riot! Gribētu būt šī jaukā personība, taču mana šī nepārliecinātība, iekšējās problēmas tiek uztvertas kā noraidoša attieksme un kuram gan patīk ar tādiem cilvēkiem kontaktēties.. bet pārkāpt grūti.

LO, nu tavs padoms vispār ir no sērijas "centies kaut ko - nezin ko - mainīt..."

Nu es taču nepazīstu viņu. Turklāt ne jau vienmēr vajag uzreiz kaut kādus baigos padomus. Vajag iekustināt un tā.

paldies, zaptesburka, laikam man ir jāstrādā ar sevi pie visa, ko teici.. esmu jau agrāk mēģinājusi sev to visu iestāstīt, bet tas vienmēr kaut kur pazūd un kad izeju sabiedrībā vecās domas atpakaļ.

Es varu redzēt Tavu bildi? Ja negribi te likt, sūti pm, jo es nesaprotu kas tieši Tev ir tik neglīts!

Es labprāt Tev uzrakstītu.

Droši! :)

Es varu redzēt Tavu bildi? Ja negribi te likt, sūti pm, jo es nesaprotu kas tieši Tev ir tik neglīts!

Bildei nav nozīmes. Cilvēkam pašam ir jānotic, ka ir ok. Tas, ka paskatīsies un pateiksi, ka viņai tiešām nav par ko uztraukties, neko nedos! Šajā sakarā man ir viens labs draugs.. Nu baigi foršais cilvēks, izskata ziņā arī pilnīgi ok.. bet kad uznāk "melnie", tad nu nekādi neiestāstīsi viņam, ka ar viņu viss ir kārtībā. Nu kompleksi, ko padarīsi.. Un kurai gan no mums kaut reizi dzīvē nav bijis kāds komplekss par kuru pašas šausminamies, bet kāds cits saka "patiesībā ir taču ok!" un pēc gadiem pašai vien jāpiekrīt, ka nebija jau nemaz tik ļauni :D

Gribi pilnīgi pretēju padomu? :D
Visi tie "vajag strādāt ar sevi" ir bezjēdzīga nabas kasīšana. Izbeidz koncentrēties uz sevi. Nolem, ka, piemēram, šo nedēļu tu nedomāsi par sevi, bet par citiem - vēro cilvēkus, parunājies ar kādu, iemācies kaut ko no kāda, palīdzi kādam, kam tas ir vajadzīgs. Skaties, cik dažādi ir cilvēki un padomā par to, kā viņi dzīvo.
Tev ir tikai 18, tu pieaugsi. ;)

Atcerējos par meiteni, kad skanēja šī dziesma: http://www.youtube.com/watch?v=esFAe2BDwIc

Izbeidz gaudot! ;) Tu esi vesela un tas ir galvenais! Ha La,la, la life is wonderful.... :) :D

Lasīju autores teikto un pilnīgi vai likās, ka to būtu rakstījusi es pirms dažiem gadiem, kad pašai bija 18. Ui, cik daudz kam arī tajā laikā izgāju cauri. Jaunieši ir nežēlīgi.
Pati esmu piedzīvojusi psiholoģisku teroru klasē un skolā, to kā ticis rādīts uz mani ar pirkstiem, kā vienaudži smējušies un apsaukājuši. Un tikai tāpēc, ka ar savu izskatu, uzskatiem un hobijiem atšķīros. Tajā laikā pietika ar to vien, ka nesmēķē un neapmeklē skolas diskotēkas, lai uzreiz tiktu nomelnots un izstumts no bara, tikai tāpēc, ka skaitījies "ne tāds kā visi". Lietas labā nedarīju neko. Necentos mainīt sevi, lai izpatiktu citiem vai tiktu pieņemta kaut kādā barā. Tieši otrādi - aizvien vairāk sāku pievērsties saviem vaļaspriekiem, sāku nodarboties ar mākslu un gadiem ejot manā paziņu un draugu lokā ienāca cilvēki ar kuriem biju uz viena viļņa. Protams, ka toreiz sāpēja tas, ka biju atstumta, taču tagad priecājos, ka man pietika prāta neskriet līdzi baram un īpaši neņemt pie sirds visus apvainojumus.
Ar šo piemēru gribēju teikt to, ka neīstie cilvēki spēj otru iedzīt kompleksos un likt cilvēkam noticēt tam, ka viņš ir neglīts, nepatīkams utt. Ja ir cilvēki, kuriem, kā pati jūti, nepatīk kontaktēties ar Tevi, nekontaktējies ar viņiem. Noteikti ir kāda aizraušanās, kam veltīt laiku. Dari to! Atrodi skaisto tajā, kas Tev patīk un interesē. Un lai visi tie, kuru klātbūtnē jūties kompleksu pilna, iet ellē! Izejot ārā, nepievērs uzmanību pelēkajām sejām vai slikta noskaņojuma pārņemtiem cilvēkiem. Paklausies austiņās mūziku un izbaudi pavasari! Lai veicas! :)

Izklausās visai depresīvi. Lai, cik grūti būtu vai nebūtu, kaut ko SĀKT mainīt var, pirmkārt, ar gribasspēku. Kamēr tieši Tev nebūs gribasspēka, tikmēr, ne sev, ne arī, kāds cits tev, nevarēs/i palīdzēt. Kardināli jāmaina domāšanas veids. Cik noprotu pamatīgi sevi esi iespaidojusi ar visiem 'Ne -' glīta/sasniegšu/tīkama/inteliģenta. Izmet no galvas 'NE'. Ja domā, ka esi neglīta - nokrāso matus, nagus, lieto sejas maskas (kas liks justies svaigāk), nopērc jaunus auskarus vai izgatavo pati, sporto.. Par sasniegumiem? Uzdod sev jautājumu, ko tieši tu vēlies sasniegt? Atbildi uz to. Un, pirms lieto savu 'ne', sāc labāk veidot plānu, kādi mazi darbiņi tev jādara, lai sasniegtu savu mērķi. Tam tev vajag tikai baltu lapu, pildspalvu un skaidru prātu. Kāds ir tīkams cilvēks apkārtējiem? Jau atkal padomā, kā uzskati pati - vai vēlies būt sievišķīgāka? Vai arī, piemēram, es ''ķeru'' piemērus no savām iedvesmojošām personībām (laika gaitā esmu atradusi 5veiksmīgas personības, uz kurām skatoties esmu iespaidojusies, ko vēlētos pārņemt arī sev, piemēram, tikpat pozitīvu attieksmi vai dzīvesgudrību). Galvenais domā ar galvu. Sīkas nianses = milzu ieguvumi! NEKĀDĀ gadījumā nekoncentrējies uz to, ka atkal viss ir slikti - pati to piesauc un pati tajā ''slīksti''. Saku no pieredzes. Tāpat kā attiecības arī sevis pilnveidošana ir milzu darbs. Pie tā ir ļoti daudz jāstrādā un neviens nav sacījis, ka tas ir viegli. Dari pakāpeniski. Es no sava depresīvā stāvokļa, tiesa gan, tas uznāk diezgan reti (bet līdzīgā stadījā), vienmēr ''izrāpjos'' sākot plānot darbus. Jā, nopērku plānotāju un katru dienu plānoju sev ''uzdevumus''. No sākuma tās pat bija visai ''tizlas'' lietas. Piemēram, skaisti izgludināt veļu. Noskatīties iedvesmojošu filmu. Iemācīties pāris vārdus valodā, ko nezinu. Tagad plānoju lielas idejas un mērķus, un arī mana darba diena ir sapildījusies tik ļoti, ka brīžam šķiet pa daudz. Bet tas bija tas, ko pirms tā visa gribēju - daudz motivācijas darīt un skraidelēt. Tagad man tas ir! It kā, pilnīgi vajadzīgas un reizē nevajadzīgas lietas, bet pieplānojot katru dienu pilnu ar šiem mazajiem darbiņiem sāku uz dzīvi raudzīties citādi. Un izbaudīju katru dienu. Man bija milzum kompleksi. Strādājot ar sevi gada laikā esmu tikusi pāri gandrīz visiem. Tikai par figūru mazliet satraucos, lai gan esmu pilnīgi normāla (redz, gribu būt kārna! :D), pašai nepatīk sportot, bet čīkstēšanas vietā vismaz izvēlos, ja ne sportot, tad vismaz iziet, kādus te liktos 30day challeng'us :)
Un, runājot par tevi, ja netici, ka diena būs laba, tad no rīta pieceļoties skaidri pie sevis nosaki (lai cik tas liktos smieklīgi), bet skaidri un gaiši pasaki sev, nevis padomā, bet pasaki ''Šī diena būs forša!'', un tad redzēsi, ka tāda tā arī būs. Protams, ja dosies ārā, jo atrodoties uz vietas un nekustoties nekas nevar mainīties. Tev jāpaiet solis pretī tam, kas var nākt pie tevis. P.S. Viss atkarīgs no tevis pašas, ja uzklausīsi mūsu viedokļus te un sāksi rīkoties viss mainīsies. Ja vienkārši izveidoji diskusiju, izlasīsi un turpināsi čīkstēt, tad vienmēr tik vāja arī paliksi. Bet tu taču gribi būt glīta, jauka un pašpārliecināta, tātad spēcīga, tad uz priekšu! Ja rīkojies un motivācija mēdz zust, droši vari sūtīt vēstules, es centīšos iedvesmot, jo, manuprāt, iedvesma cilvēkam ir ļoti svarīga šādos kritiskos punktos. Veiksmi!:)

Liels, liels PALDIES! Tikai vārdi, bet neviens vēl mani nebija uzrunājis tā, kā Jūs!
Lasu un birst prieka asaras, ka ir tādi cilvēki! Parādās cerība, ka varbūt spēšu, par spīti saviem kompleksiem un kam tik vēl ne, tikt tam pāri.
Vēlreiz neiedomājams Jums paldies. Iedvesmai noteikti smelšos Jūsu ieteikumus atkal un atkal, kamēr (cerams) man izdosies..