nu kā tur ir ar to naudas došanu, pirkšanu?

būt viņa bērnu mammai ir mans lielākais darbs, kas neesot novērtējams

Tik mīļi :)

Manuprāt, ja ir ģimene tad nauda ir līdzeklis kopīgai dzīvei. Ar uzsvaru kopīgai.
Ja kaut kāds draudziņš, tad saprotams, ka nav nekādu naudas jautājumu, katram savējā.

Taam dazhaam, kas te uz puseem dala :D Beernu arii uz puseem izneesaasiet, dzemdeesiet un tad uz puseem katrs pie sava pupa tureesiet? :D

Es arī to uz pusēm dalīšanu nesaprotu. Dažas tik ļoti vīriešus uz to pieradina, ka viņi iedomājas, ka ar nākamajām draudzenēm būs tieši tāpat. Mans ex arī sākumā uzskatīja, ka visu uz pusēm, kaut mana alga bija tolaik 3 reizes mazāka nekā viņam. Pie tam uzskatīja, ka man viss jādara mājās (ēst, uzkopšana). Strīdu bija tik daudz. Vienojāmies, ka tā kā es mazāk strādāju, tad uzturu māju, bet maksājumos piedalos mazāk. Bet ir jau tādas, kas no paša sākuma jau randiņos brēc, ka visu uz pusēm, es esmu tik neatkarīga, bet mājās ēd sausas garozas.

Bet kāpēc lai mēs nemaksātu uz pusēm, ja algas ir vienādas? Godīgāk būs, ja viņš par visu maksās, bet es savu naudu tērēšu sev/krāšu? Kāda motivācija tādam vīrietim pelnīt vairāk, ja atdeve no papildu nopelnītas naudas ir ne vairāk kā 50%, jo pārējie 50% "jāiedala" sievietei (parasti pat vairāk, jo sievietēm lielākas prasības). Man patīk, ka mans vīrietis vēlas kaut ko sasniegt, nopirkt pats sev, justies finansiāli brīvs. Un man patīk arī pašai pēc kaut kā tiekties, zinot, ka ja es gribu braukt ar Bentley (piemēram), tad man tas ir jānopelna.
Piebildīšu, ka bērnu mums nav. Ja/kad būs, ceru, ka būšu akumulējusi pietiekamu kapitālu, lai nevajadzētu par to uztraukties.
Vai es esmu lepna un nepieņemu no sava vīrieša neko? Nē. Es vienkārši neuzskatu, ka viņš ir man kaut ko parādā. Mēs esam līdzvērtīgi. Un arī es varu viņam dāvināt dārgas un labas dāvanas un vērot patiesu prieku viņa acīs.
Manuprāt, par dalīšanu uz pusēm uztraucas tās, kas pašas negrib/neprot strādāt un pelnīt. Visi nevar būt tendēti uz panākumiem, taču šķiet godīgi, ka veiksmīgi vīrieši izvēlas tikpat veiksmīgas sievietes, nevis slinkas vistas, kas sēž mājās un vēl čīkst, ka vīrietis mājās neko nedara.

Majas soli ar godigi uz pusem dalat?

Varbūt mans viedoklis neko daudz nedos, jo esmu precējusies un ar savu vīru esam kopā jau daudzus jo daudzus gadus. Attiecību sākumā arī mēdzām dalīt uz pusēm dažādus tēriņus, bet, ja reiz esam izveidojuši ģimeni, tad nedzīvojam ne pēc viena no principiem: "mana nauda ir mana nauda, tava nauda ir tava naudau" vai "visa mūsu nauda ir kopīga nauda". Manuprāt, attiecībās vispār nav labi likt tik lielu uzsvaru uz naudu. Visi maksājumi un tēriņi notiek pavisam brīvi, nepiedomājot, ka es samaksāju iepriekšējo reizi, tagad tava kārta, vai tamlīdzīgi.
Manuprāt ir labi, ka sievietei ir kaut kāda sava nauda, kuru sieviete var veltīt tikai saviem tēriņiem vai iekrāt. Un vīrietim ir sava nauda savām vajadzībām. Bet, ka katram ir arī nauda, ko ieguldīt kopējās ģimenes lietās un vajadzības gadījumā vienam otru atbalstīt. Par cik vīrs ir uzņēmējs, tad ienākumi nav regulāri, dažkārt nav vispār, dažkārt ir ļoti lieli, tad nu ir periodi, kad es vienkārši redzu/jūtu, ka vīrietim sliktāk ar naudu un iedodu viņam bez prasīšanas, dažkārt viņš paprasa, ja pienāk kāds kredīta maksājums un viņš nevar samaksāt vai kāda cita svarīga vajadzība. Tāpat arī otrādi - ja man pietrūkst naudas, tad viņš to vienkārši redz un zin un man nav pat viņam jāprasa. Tas viss notiek dabiski.

Autores situācijā man arī gribas ticēt, ka autore taču jūt, kādas puisim domas par naudu un naudas dalīšanu, jo, ja nē, tad gribētos jautāt - jūs divus gadus esat kopā un nekad neesam runājuši par naudas lietām? Pats svarīgākais ir tas, ka, ja vīrietis vēlas no sievietes bērnus, tad vīrietim ir jābūt gatavam arī materiāli atbalstīt savu sievieti, kamēr viņa dzīvos mājās un pieskatīs bērnus! Ja var just, ka vīrietis ir radis pats iztērēt visus savus ienākumus un nemēdz dalīties, tad ar šādu vīrieti es ģimeni neveidotu. Jo man nav jābaidās palikt bez darba/ienākumiem, jo esmu "karjeriste", bet, ja mums būs kopīgs bērniņš, tad ģimene būs mana prioritāte, sešu mēnešu vecumā nevienam savu bērniņu neatdotu auklēšanā un lūk, tad gan ir svarīgi, lai vīrietis materiāli atbalsta savu sievieti un kopīgo bērnu.

Vienkārši, atzīsti, ka tev skauž, tādēļ Tu uzskati, ka tas nav normāli, bet patiesībā gribētu būt to draudzeņu vietā. Tā kā suck it up un neapskaud

Atvaino, bet tā zbal šādi komentāri. Autore pat saka, ka vīrs varētu atļauties, ja viņa pati nekautrētos pajautāt.

Autore jau sen te vairs neraksta, bet vistu kūts turpinās. Efekts panākts!

Man liekas,ja viirietis ir situeets un miil savu meiteni,tad noteikti gribees vinai arii kaut ko nopirkt,iipasi ja zinaas konkreeti ,ko veelaas.Nedomaaju,ka buutu prieciigs to dariit katru reizi,kad ieejiet veikalaa,bet noteikti gribeetu nopirkt tos zaabakus,ja redzeetu,ka tu loti tos veelies.

Shim varu piekrist 100%. Ja patieshaam miil, nevis ir kopaa deelj eertiibas un ir piekjeeries cilveekam, tad shad tad iepriecinaat otru nebuutu zjeel. Nespeeju iedomaaties nevienu miiloshu cilveeku neatkariigi no dzimuma nopietnaas attieciibaas vai kopdziivee, kursh nopelnot ntaas reizes vairaak, speetu veesaa mieraa noskatiities kaa otrs naudas truukuma deelj staigaa vecos, leetos apavos.

Kaapeec taads uzsvars uz to, ka viirietim jaauztur sievieti beerna kopshanas atvaljinaajumaa? Pirmajaa gadaa tachu pabalsts ir gandriiz tikpat liels kaa alga! Un peec tam sieviete var straadaat uz pusslodzi, liidz sagaida rindu beerndaarzaa, jo aukles tachu arii tagad apmaksaa valsts. Vai ne taa? :)