Sveikas, meitenes!
Izlasīju daudz diskusiju par līdzīgu tēmu, tomēr īsti neatradu to, kas mani uzrunātu. Problēma jau izsenis zināma - kā aizmirst puisi? Problēma tipiski kā Dostojevska romānā: "Mēs mīlam tos, kas dara mums pāri. Mēs esam idioti"..
Iemīlējos puisī 3,5 gadus atpakaļ. Lieki piebilst, ka no viņas puses nekas līdzīgs nav nekad bijis, viņš ir izteikts manipulators - kad viņam vajag, viņš ir cukursalds, kad neko nevajag - man nākas uz savas ādas izbaudīt tādus brīnumus, ka visus pat neuzskaitīsi.. Kas tik nav bijis - publiski pazemojumi, apvainojumi briesmīgiem vārdiem, pļaukas sišanas alkohola reibumā un daudz kas cits.. Tomēr visu esmu bijusi gatava piedot un aizmirst, jo garā esmu stipra un daudz kam spēju stāvēt pāri, ja cilvēks nožēlo un cenšas mainīties. Nē, man nav nekādu kompleksu, esmu tīri gudrs cilvēks, bet šeit, nu, es pamatīgi "iekritu" - iemīlējos cilvēkā, kam mana mīlestība nav vajadzīga, bet viņš turpina mani spīdzināt, lai man būtu neciešami (piemēram, viņš lieliski zina, ko es jūtu; neskatoties uz to, ka esmu neskaitāmas reizes lūgusi man nezvanīt, ar mani nerunāt, lai spēju viņu aizmisrt - viņš ik pa laikam pasaka komplimentus, dod it kā mājienus, ka viņam ir simpātijas, pievērš sev manu uzmanību un tamlīdzīgi). Tas ir grūti, jo kopā diendienā tiekamies; piebildīšu, ka stabilas attiecības mums neizdevās noturēt, jo tas bija vienkārši farss!
Esmu tiktāl ar skaidru prātu sapratusi, ka šo cilvēku es neizmainīšu, viņš neuzvedās kā vīrietis un tas tā paliks un nekas to nemainīs.. Tomēr, es nespēju nedomāt par viņu, skatos un tik ļoti vēlos, kaut viss būtu citādāk, kaut gan saprotu, ka nekādas nākotnes mums nav. Bet kā aizmirst? Esmu centusies ignorēt, nodarbināt savu prātu, esmu mēģinājusi satikties ar citiem (krietni labākiem), bet nespēju viņu izdabūt ārā no sirds.. Nekādas cilvēciskas sarunas ar viņu nepalīdz, viņš neizprot tik dziļu un patiesu jūtu smalkumu
Sanāca, manuprāt, nesakarīgi. Dažām varētu likties, ka esmu kaut kāda mazohiste vai ar Stokholmas sindromu, bet tā nav.. Vai tiešām atliek vienīgi gaidīt, kad viss pāries? Lūdzu, varbūt kādai ir kāda iedvesmojoša doma, kas varētu palīdzēt?
Paldies iepriekš un palūgšu bez nosodījumiem!
15
