mīļākā

Abu dzimumu krāpnieki manās acīs ir vienādi nožēlojami, bet tajā pašā laikā dzīve ir pārsteigumu pilna un cilvēku attiecībām ir visdažādākie līkloči un es neatkāpšos no pārliecības, ka, ja divu cilvēku attiecībās viss ir kārtībā, tad neviens trešais ( tīši vai netīši) pa vidu nostāties nespēs.

man reiz dzive bija ta, ka tikos ar negodigu cilveku. kad uzzinaju, ka vins ir precejies, tad tapat turpinaju attiecibas, jo domaju, ka man ir milestiba. smagi kludijos. neiesaku sadu lomu pienemt, jo ta parada cik loti tu necieni vai nemili pati sevi, un ja tu nemili sevi, tad ka gan citi tevi miles...
lieki laikam piebilst, ka vins ari mani meginaja krapt, ne tikai krapa sievu. tadi cilveki nemainas.
diemzel dzive ir kludas, no kuram mes macamies. ja tev ir iespeja, tad macies no manas kludas, pati neizej tam visam cauri. parak sapigi.

Daudzas saka, ka nenolaistos līdz tādam līmenim, bet man liekas, ka drīzāk tā sieva sevi neciena. Ja vīrietim mīļākās mainās ik pēc laika, bet sieva to zina un vienmēr piedod. Saprastu vienu reizi ir kāja paslīdējusi, bet ja tas ir regulāri, tad viņš savu sievu noteikti nemīl. Tur ir kādi citi iemesli kāpēc viņi ir kopā.

kāpēc laulībai jābalstās tikai uz romantisku mīlestību? kā jau pati minēji - tur ir citi iemesli, kāpēc pāris ir kopā. katram ir izvēle, kādās attiecībās vēlas būt. kādam tās balstītas uz mīlestību, kādam uz materiālo labklājību, kādam uz juridiskās puses nokārtošanu, lai būtu drošība un ģimene. tā teikt, kas ir stabilāks. mīlestība vai hipotekārais kredīts uz 40 gadiem? ;D un neviens nezina, kādas ir konkrētā pāra attiecības, kur vīrs slīd pa kreisi. varbūt sieva dara tieši tāpat vai varbūt tas sievu ne mazākajā mērā neuztrauc. ;) runāt par to, ka pāru attiecībās kaut kas nav kartībā vai sieva sevi neciena, nu tā īsti nevar, ja neesam paši bijuši tajās attiecībās.

Es, kā šīs kaujas pirmajās frontes līnijās reiz stāvējusi, varu teikt tikai vienu - daļa te atgremo visbaisākos stereotipus, kam noteikti "kājas aug" reālitāte, bet kurus pašas īsti nav izpratušas, lai izteiktie apgalvojumi būtu loģiski. Par to žēl.

Labi, slikti - katrs pats pēc sava lineāla šādām situācijām piekarinās birku. Un teikšu jau atkal - es ļoti priecājos, ka mana pasaules uztvere, kā laikam jau reiz rakstīju, ir pieštepselēta krāsainajam printerim, nevis tikai pa melnbaltajaiem toņiem šļūkā. Ne vienmēr tās krāsas, ko ieraugu, ir skaistas un apbrīnas vērtas, bet tās mani māca un rosina redzēt tālāk par mazo kastīti, kurā šad tad iekūņojos un veģetēju, domādama, ka es nu gan esmu viena gudra meitene, kura zina, kā ir pareizi jādzīvo. :)

Īsāk sakot - paldies Stellai par komentāru, izlasīju un apstājos, lai padomātu. :)