kā izturat attālumu un kā uzturat optimismu?

Galvenais optimisma avots ir Tavs bērniņš, priecājies par viņu. :)
Attālums nav šķērslis, galvenais, ka esat kopā un esat veseli, viss pārējais ir dzīves sīkumi.
Būs labi, uzsit sevu uz pleca, Jums viss izdosies! ;)

Mans vīrs ir armijnieks, reti mājās. Piedzīvoju gan vientuļas naktis, gan vientuļas dienas. Reizēm brauc garākos komandējumos uz pāris mēnešiem.
Cenšos uz to neiespringt, nesēžu stūrī un nežēlojos, cik man skumji. Tā vietā uzgriežu mūziku, padejoju un priecājos par mazuļiem puncī. Koncentrējies uz pozitīvu, dari lietas, kas Tev sagādā prieku un ļauj aizmirsties.

:) jauki

Tikai tāpēc, ka bērns iet dārziņā un tev nāksies kādu brītiņu pasēdēt mājās, tu nebrauc pie mīļotā?... Nu nezinu gan, manuprāt, tie nav nopietni argumenti! Bērnu varēsi iekātot dārziņā arī tur - bērni ātri apgūst valodas un tas būs tikai pluss bērna attīstībā. Un noteikti jebkur var atrast darbu, ja vien ir tāda vēlēšanās nesēdēt mājās. Man jau vairāk izskatās, ka tu patiesībā neesi pārliecināta par savām attiecībā un vienkārši negribi lieku reizi riskēt....

@ :)

Protams ka ir skumji, bet galvenais ir gaidīt un cerēt ka tas laiks kamēr neesat kopā paiet ātrāk nekā laiks kad esat kopā.

Dziivojam attaaluma attieciibaas jau gandriiz 4 gadus. Tiekamies reizi 2-3 nedeeljaas uz dazaam dienaam. Laikam jau esmu pieradusi buut viena leilaako dalju laika. Visgruutaakaas ir muuziigaas atvadas un tas, ka pagaidaam arii nav nojautas, kad sis ieilgusais atskirtiibas periods vareetu beigties. Bet toties, man ir divas vietas, ko saucu par maajaam. :)

Mūs attālums izšķīra. Ar laiku attālinājāmies, kaut arī centos pēc iespējas biežāk tikties, viņš neizturēja un jā..... viss. Kopā bijām gandrīz 10 gadus :( Nekas vairs nebūs kā agrāk, bet tas jau ir cits stāsts. Es uzskatu, ja tas attālums nav ilgs pasākums tad ir ok, tas pat satuvina, bet ja neredzies vairākus mēnešus,kas velkas gadiem, tad ir auzas :(

Pašlaik max esmu izturējusi 7 mēnešus šķirti...tikāmies vasarā uz 4 mēnešiem, pašlaik esam atkal šķirti nu jau 3 ar pus mēnešus, vel jāpagaida divi mēneši....pirmajā reizē kautkā bija vieglāk, bet šoreiz...

Neons

Nu nevar zviedrijā vienkārši bez valodas atrast darbu. Un es te lv nosēdēju 3 gadus mājās ar bērnu, es tiešām to vairs nevēlos, un vēl jo vairāk svešā valstī kur pat ciemos ne pie viena nevaru aizbraukt.

Liidere

Vaaauuuu, 4 gadi... Malacis.

Lafayette

mjaaa, bēdīgi. Man vienmēr licies, ka tie kas ir ilgi kopā, kaut kā vieglāk iztur to attālumu un ilgumu atšķirtībā.

Saabiks

:(

Mans vīrs ir jūrnieks :)
Mājās viņš ir 4 mēnešus gadā :)

Esmu laimīga, jo tas ir tieši tas, kas tik pašpietiekamai sievietei kā man ir vajadzīgs.
es nekad neesmu bijusi no tā, kurām patīk berzēties katru vakaru vienam gar otru.

tramtram

Jūrnieku sievas vispār ir apbrīna vērtas :) mans tētis bija jūrnieks, bet viņš izvēlējās manu mammu jūras vietā.

mazuliite_ruu, saprotu no vienas puses tevi, taču es līdzīgā situācijā tomēr aizbraucu pakaļ savam vīram, neskatoties uz to, ka man bija LV darbs, iegūtā izglītība, radinieki, draugi u.t.t. Visu pametu, jo uzskatu, ka ģimenei ir jābūt kopā. Neko nenožēloju, tas bija tā vērts! Un mēs vispār esam Kanādā - tas ir ļoti, ļoti tālu. Zviedrija ir daudz tuvāk un apciemot savējos ir iespējas daudz vairāk.

Neons

Un ko Tu tur dari? Mācies vai strādā vai sēdi mājās? Brīžiem protams šaustu sevi, jo domāju, ko es te vispār daru... Viena un nelaimīga, protams bērns ir laime, bet ja man šādi ik pa laikam būs jājūtas arī bērns no tā cieš, jo redz sašļukušu mammu.

Apmeklēju dažādus kursus un dzīvojos pa mājām, audzinu bērnu. Nesaku, ka esmu starā par savu ikdienu, bet nu - toties neesmu vientuļā māte. Visam ir savi plusi un mīnusi. Jā, gribētos strādāt un būt nedaudz neatkarīgākai, bet tas viss būs tāpat ar laiku. Pagaidām izbaudu to, ka nav jāatsēž ofisa krēslā tās 8h no agra rīta ar visādām stresa situācijām un vakarā pārgurušai vēl jāpaspēj tik galā ar bērnu un mājsaimniecību.
Eju šopingā, skatos seriālus, eju garās pastaigās, nodarbojos ar saviem hobijiem, lasu grāmatas, tāpat visai ģimenei nodrošinu garšīgas brokastis/pusdienas/vakariņas, māja vienmēr kārtībā un arī es pati - izgulējusies un sakopta. Vīrs priecīgs, bērns apmierināts.

Man kā intravertam cilvēkam šāds dzīves ritms ir ļoti pieņemams.

Mazuliite cirve esi, brauc mācies valodu un strādāsi, dzīvosi, tās jau nav attiecības, bet gumijas stiepšana ar laika limitu.

manējais ir amerikānis katru dienu sarunājamies skype..un tā ir pagrūti drīzumā domāju braukt pie viņa.

Tāda sajūta, ka Liidere izstāstīja manu stāstu... :D

Dziivojam attaaluma attieciibaas jau gandriiz 4 gadus. Tiekamies reizi 2-3 nedeeljaas uz dazaam dienaam. Laikam jau esmu pieradusi buut viena leilaako dalju laika. Visgruutaakaas ir muuziigaas atvadas un tas, ka pagaidaam arii nav nojautas, kad sis ieilgusais atskirtiibas periods vareetu beigties. Bet toties, man ir divas vietas, ko saucu par maajaam.

jā šķiršanās ir smagi un redzēt to personu kaut webkamerā kā aizliegto augli redzēt vai, aiztikt nevar.

Mēs pusgadu tā dzīvojām, bet projām braucu es-studēt Zviedrijā uz 2 gadiem. Vispār satikāmies LV brīdī, kad es biju pa ceļam no vienām ārzemēm uz otrām, bet ar to pietika, lai saprastu, ka esam viens otram īstie. Draugam Latvijā bija pēdējais gads maģistros un ļoti labs darbs savā jomā. Viņš brauca ciemos vismaz reizi mēnesī, visu pakārtojām šīm tikšanās reizēm, biju pārliecināta, ka izturēsim tos 2 gadus. Tomēr tad mans draugs veica fenomenālu soli mūsu dēļ, mēneša laikā nokārtoja papīrus, lai varētu savu MD taisīt manā universitātē, uzņēmās savus darba pienākumus veikt no ārzemēm, turklāt vēl šeit studējot pierādīja sevi un dabūja šeit lielisku darba piedāvājumu, bez visām valodas zināšanām. Tagad jau vairāk kā gadu laimīgi dzīvojam kopā.
Un cik gan citādāk viss būtu, ja viņš nebūtu spēris šo soli. Bija daudz kas, ko zaudēt, bet vēl vairāk tika iegūts.
Bet jā, tie šķirtie vakari ir grūti! Zinu kā tas ir, kad jāklusē, jo pārāk smagi, lai runātu. Toreiz to tik bieži redzēju sava drauga acīs, uz to skatīties šķiet ir vēl grūtāk kā pašam ilgoties. Varbūt uztver šo posmu kā pārbaudi jūtām, izanalizē savas sajūtas un to, cik nopietni vēlies ar viņu saistīties. Ja secini, ka tiešām vīrietis ir iekšā par 100%-apsver iespēju tomēr viņam piebiedroties. Ja jūsu starpā būs patiesa mīlestība, tad maza iespēja, ka būs sliktāk kā ik vakara mokas skaipā:)