Jautājums

Šis tiešām nav viennozīmīgi, tikai viena no teorijām.

Ko es varu teikt? Tikai to, ka tēvs ir radījis manī priekšstatu, bāzi par to, kāds ir vīrietis, ko vēlētos blakus arī sev. Bet man ir tiešām fantastisks tēvs, ja tāda nebūtu, tad priekšstatu gūtu no kā cita. Tāpat jau mums galvās ir tik daudz informācijas par to, kādām būtu tad nu jābūt attiecībām - neskaitāmās filmas, grāmatas, draugi, radi, no tā visa tiek pasmelts drusku un tēvs - nu jā, tā noteikti ir viena epizode no mozaīkas, bet nedomāju, ka viss kuģa balsts.

Tu saki, ja nav bijis tēva, tad zemapziņā sieviete šaubās, ka kāds viņu mīlēs? Tā, iespējams, var būt, bet tādas domas nomāc lielāko daļu cilvēces - bailes no vientulības, bailes būt nemīlētam, padomā, cik daudzi cilvēki ir degradējošās attiecības, jo gluži vienkārši trīc kā apšu lapas, bīstās palikt vieni? Un es pati konkrēti zinu tādas sievietes, un viņām(viņai konkrēti) ir perfekta ģimene principā. Bet tas jau nemaina tās bailes. Un nemaina to, ka ar attiecību misēkļiem sastopās ikviens, kas pretējam dzimumam velta, ko vairāk par vienu vārdu.. ;)

Manai mammai ta bija, ka auga bez tev liidz ar to apprecejas ar viirieti,kursh bija dauudz vecaaks par vinu.Kush bija arii savaa zinaa kaa tevs.Protams, nekas slikts tas nav, tikai ar gadiem saak baigi just gadu starpiibu.

Vai - tad gan traki!!! Dubulta pamešana. Nu jā - protams, ka tas IR ietekmējis jebkurā gadījumā visu Tavu attieksmi un dzīvi... Es pat nezinu, ko tur darīt.... Es, meklētu, kādu palīdzību '- iespējams, no kāda gaišreģa vai tāda veida cilvēka, kas saprot lietu jēgu un iemeslus un var pastāstīt, kāds ir tas uzstādījums, kāpēc konkrētās lietas jāpiedzīvo tieši Tev utt.....

Tas noteikti var iespaido, bet atkarīgs arī no bērna personības un rakstura. Zinu, ka mani tēva neesamība un vectēva sliktā izturēšanās pret omi, ir iespaidojusi un arī ir grūtības izveidot noturīgas, nopietnas attiecības. Un esmu ļoti jūtīgas, emocionālas dabas, tāpēc kā bērns visu redzēto, piedzīvoto un nepiedzīvoto ņēmu pie sirds.

Racionālāki bērni, kas vismaz no mātes ir guvuši lielu uzmanību un mīlestību, iespējams tā neiespaidosies.

Agate, 'maisījies pa kājām' tādā ziņā, ka visu naudu nospēlēja aparātos, nāca mājās dzēris un man viņš bija kā mēbele mājās, ne kā tēvs, svešs cilvēks. Tādēļ saku, ka labi vien ir, tagad esam laimīga ģimene. Lielāku sāpi izjūtu pret miesīgo tēvu, kurš no manis atteicās,kad piedzimu.

Protams, viegli pateikt
Žēl, ka tam puisim neizdevās tomēr Tevi "atvērt"....

Manā dzīvē tēvs ir bijis tikai ierakstīts dzimšanas apliecībā un katru mēnesī kopā ienāca noteikta summa no viņa.
Attiecībās problēmas nav bijušas.
Iespējams, vienīgās sekas, ko tas ir atstājis ir tas, ka man nepatīk vīrieši, kas ir vecāki par mani 20 gadus. Vienkārši man nepatīk un viss,un nav runa par seksuālo patikšanu.

esmu pateicīga, ka tēvs aizgāja no mājām, tikai maisījās pa kājām

- nu, jā un vēl Tev grūti atzīt, ka tēvs tev bija vajadzīgs - tā vietā Tu saki, ka "labi" Tagadējie puiši arī jūt, ka attieksme pret vīriešiem Tev kaut kur ļoti tuvu šai : "...tikai maisījās pa kājām...." Tas nav pārmetums, bet, protams, fakts, ka Tevi tas iespaidojus.
Varbūt atzīsti sev, ka bija skumji un pasaki tēvam, ka Tev viņš šos gadus bija vajadzīgs. Varbūt mēģini izprast, kādēļ tēvs aizgāja. Varbūt mēģīni saņemt drosmi un riskēt - jo vienmēr pastāv risks, ka tuvs cilvēks var pamest....

Sany, problēma ir nevis tajā, attiecības neizdodas, bet tajā, ka nelaižu nevienu sev klāt, lai gan gribas. Nopietnākajās attiecībās puisis centās mani atlauzt pus gadu, līdz sāku lēnāk atvērties,bet tāpat aizmuku. Puisim uzticējos vairāk kā sev pašai, bet tāpat nespēju atbrīvoties. Un tā ir ikreiz, kad kāds man pievērš uzmanību. Ne man lauzta sirds bijusi, ne man kāda trauma, ne man bailes no attiecībām.

Felča - kaut kā liekas, ka Tavs gadījums ir tas, ka tēvs pamata ģimeni (un, iespējams, arī Tevi vai vismaz Tu to tā uztvēri) un baidies, ka tagad kāds tevi arī pēc kāda laika varētu pamest... Varbūt tādēļ uzcel sienu un nelaid klāt, lai nav jāpiedzīvo pamešana? Gan jau, ka ar tēvu kontaktējies vai vismaz kontaktēsies vēl dzīvē un viss būs kārtībā.... Tu baidīties, ka , ja atvērsi kādam sirdi, tas kāds - tuvais cilvēks - pēc kāda laika aizies - tāpat kā tēvs....

Pilnīgi vienalga arī nekad nebūs, bet pati minēji, ka pie tavu attiecību iziršanas bija vainīgi citi iemesli.
Mēs bieži satiekam neīstos cilvēkus, pret kuriem vnk mēdz pazust interese.
Man tagad ir 24 gadi. Ar savu pašreizējo draugu sāku satikties 22 gados. Līdz tam man bija vairākas attiecības un pilnīgi neizdevušās. Es jau sāku domāt, ka laikam normālu vīriešu uz pasaules priekš manis nav. Bet vajag tikai laiku un pacietību. Varu saderēt, ka tev arī nav 40, lai varētu domāt, ka kaut kas nav ar tevi kārtībā, ka nespēj izveidot vēljoprojām normālas attiecības :)
Vnk īstenībā veiksmīgas attiecības ir baigi sarežģītā lieta. tu no savām neveiksmēm mācies, lai nākotnē neatkārtotos tas pats. Citi šķirās pēc 3 mēnešiem, pēc pusgada, pēc 10 gadiem. Vieni to ir ņēmuši vnk par mācību un dzīves skolu sev, bet citi tās attiecības ir norakstījuši kā neveiksmi. Manuprāt, ļoti svarīgi ir arī tas, kā tu esi uztvērusi savas attiecības pēc šķiršanās.

Turklāt mani atstāja novārtā gan miesīgais tēvs, gan tēvs, kurš mani audzināja, atrasdamies pie TV. Pieļauju, ka tas man, kā bērnam, ir bijis dubulttrieciens.
Bet, kā minēju, neieciklējos pārāk uz šo, vairāk intereses pēc vaicāju. Tāpat kā Sany, esmu pateicīga, ka tēvs aizgāja no mājām, tikai maisījās pa kājām, bet jo vairāk apr to aizdomājos, jo vairāk šķiet, ka pilnīgi vienala jau nu nav.

Pieaudzis cilvēks to uztver citādi. Kā bērns to izjūt bērnībā un kādu iespaidu tas rada, ir grūti spriest.

samaara, noliegt fakta iespējamību, ka ir pasalē vīrieši,kurus tas ir iespaidojis, nevar noliegt vai apstrīdēt. Ne visi 100% būs psiholoģiski ietekmēti,viens ir emocijās vājāks, vien ir spēcīgāks.
Savu neveiksmi attiecībās neraksturoju kā tādu,ka vienkārši nebija īstais, strīdi, pazuda interese, tas ir citādi. Spētu to sajūtu izlikt uz papīra, es to izdarītu.

vispār jau vecāku attiecībām jūkot tēvi nepamet bērnus, viņi pamet šo bērnu mātes, savas sievietes. Man drīzāk gribētos teikt, ka tiešai tēva mīlestībai pret meitu ar viņas attiecību nākotni ir mazāk sakara nekā tam, ko viņa novēro ģimenē. Un es domāju to, kā mamma izturas pret tēti. Vai viņiem ir sarunas, vai viņi nebaidās izrādīt mīlestību utt. nevis tikai to, kā tēvs izturas pret bērnu.

Un kas tad notiek ar puikām, kas aug bez tēva? Kas notiek ar puikām, kas aug bez mātes? Attiecību problēmas ir bijušas aktuālas visos laikos un bērni bez viena no vecākiem arī ir auguši visos laikos, bet redz, planētas demogrāfija tikai aug.

Man arī sākotnēji neveicās attiecībās, bet daudziem cilvēkiem neveicās attiecībās. Tāpēc, ka pirmkārt, jau nav viegli atrast cilvēku, kuru tu mīlēsi un kas tevi mīlēs. Otrkārt, pat, ja atrodi, nav teikts, ka jums saskanēs.
Nevajag sevi vainot par to, ka tēvs nav licies par tevi ne zinis. Tā ir viņa atbildība. Tev par viņa rīcību nav jājūtas vainīgai. Protams, ka visiem vienmēr vairāk vai mazāk grauž pamešana novārtā, bet es kaut kā par to tik daudz nepārdzīvoju. Jo, kā jau teicu, es biju priecīga, ka vecāki izšķīrās. Redzot to, ko redzēju es, un tas, ko es pati piedzīvoju, es nemaz nevēlējos veidot ar tēvu kādas baigās attiecības. Arī tagad, kad viņš cenšās vairāk manā dzīvē ienākt, es to nemaz nevēlos, jo man ar to cilvēku ir ļoti maz kopīga. Ja mēs satiekamies, tad es gaidu ātŗak to brīdi, kad satikšanās beigsies. Tam nav nekāda sakara ar naidu vai ienīšanu, bet tā tas ir.
Pat, ja pēkšņi tēvs atradīsies ar savu lielo mīlestību pret tevi, problēma netiks atrisināta, jo tā mājo tevī. Notici pati sev, un pati iemīli cilvēkus, nevis dzīvo neticībā, ka tevi nemīlēs. Tava mamma, piemēram, taču tevi mīl.
Varbūt es tevi vnk neizprotu, jo tu neesi izstāstījusi sīkāk kādu situāciju, pēc kuras jau konkrēti var ko spriest.

man nav mātes no 3 gadu vecuma, tēvs mūs pameta jau agrāk, vienmēr ir bijis un paliks cūka, (tas ir attiecināms tikai uz manu tēvu) un jā, domāju, ka vismaz man, tas daudz ko ietekmē.
pamazām jūtu, ka sāku vilkt paralēles un salīdzināt savu puisi ar tēvu. bet vienmēr apstājos, neko nepārmetu un mēģinu domas apslāpēt.
jā, ir dzirdēts, ''kā, lai uzticas vīriešiem, ja pirmais un pats svarīgākais vīrietis Tevi pameta''.
kaut cik jau patiesības tur ir.
bet tomēr, katrs cilvēks ir citādāks.

Pati augu bez tēva, tikai ar sievietēm mājās, vispār bez vīrieša. Pēc pašas pieredzes man varētu teikt ka iet ļoti lai ar vīriešiem un arī tik sarunas līmenī es vienmēr ar viņiem jūtos labāk runājot nekā ar sievietēm. Tā kā varbūt tas ir daļēji galvā tik, protams ar ja tev ir liela sāpe par tēvu ka aizgāja tad tas var ietekmēt to ka tev ir grūti uzticēties citiem vīriešiem, bet agri vai vēlu tas pāries. Vajag tik īsto vīrieti. :) Es pati vispār ienīstu savu tēvu, bet tas nu ir dēļ tā ka bērnībā viņš solijis man bija ciemos braukt un tā ar nekad neieradās, bet es tak maza kad biju viņu ļoti gaidiju. Bet man ar laikam ir kaut kāda trauma no tā jo tagad es labāk satiekos ar vecākiem vīriešiem nekā ar sava vecuma vīrieti, laikam jau prasās to vīrieša tēlu dzīvē.

Sany, attiecības un vīrieši mani nebiedē. Nav man vairs tīņu vecums. Un attiecības ir bijušas, bet tomēr, ja tā, kā QB saka - savelk linkus kopā, sāku vairāk sliekties uz to,ka vienkārši dziļi sevī neticu, ka mani kāds mīles. Tas nav izteikti, ka esmu nekas un nevienam nevajadzīga, bet tomēr, iespējams,ka dziļumos grauž. Tīri filosofēju. Varbūt atklāšu sevī ko jaunu :D