jūsu bailes.

ZOBĀRSTS. Kkad drīz būs jāiet, taču, bļāviens, nevaru saņemties. :D Arī citus ārstus baigi nemīlu. Tāpat ir lielas bailes nonākt uz operāciju galda... Man visas operācijas liekas šausmīgas, vienmēr iedomājos, a ja nu operācijas vidū var pamosties? :D

Man visas operācijas liekas šausmīgas, vienmēr iedomājos, a ja nu operācijas vidū var pamosties?

Manai mammai tā bija :D

Manai mammai tā bija

Ak Dievs. Kas par operāciju un kā viņa jutās? Ok, tagad vēl vairāk baidīšos. :D

Zobārsts un ginekologs.. :D
No zobārstiem vnk bail, ginekologi noriebušies, kad staigāju uz ikmēneša apskati (stāvoklī kad biju).. Nu nevaru sadūšoties uz parasto apskati :D

Ak Dievs. Kas par operāciju un kā viņa jutās? Ok, tagad vēl vairāk baidīšos.

Operēja aklo zarnu... Viņa tad vēl diezgan sīka bija, kad tas notika. Teica, ka diezgan interesanti bijis, redzēja kas un kā :D Ārsti sastresojušies, uzreiz iešāvuši papildus narkozi :D

Brrrrrrrrr. :D

Es arī operācijas laikā sāku nervozēt par to,ka visu jūtu kas notiek, fuuuuuuuu pretīgi! PRETĪGI ! Labi,ka sāpes nevarēja just,bet tāpat tā sajūta,ka tev pa iekšām kāds ņemās un "pārcilā" orgānus. Brrrr

No sava koridora tādejādi ka cturtā stāvā dzīvo idioti , kas trkšņo un reizēm kaujās un sit llogus ārā.

Narkomāni

Dzemdības..un vispār grūtniecība.
no zirnekļiem nav bail neesmu jau austrālijā, bet nu neomoligi paliek ja griestos karājās taisni virs gultas.

Man ir bail no nāves, vienalga vai tas skar mani vai man tuvos.. ļoti bail

+ Man ir bailes,ka kādreiz ieraudzīšu tikko nomirušu cilvēku. Ak... Zārkā bēru laikā vēl ok, tad tā kā esmu sagatavojusies ko tādu redzēt, bet tikko notikušas nelaimes laikā, ooo nē!
Atceros,ka skolā mācijos, no rīta uz skolu ejot apsargs bija skolā nomiris un pie savas būdiņas gulēja, tieši skolas priekštelpā. Jēēēziņ, mēnešiem ilgi man tas skats rēgojās acu priekšā.

paniski baidos no adatām, ārstiem, sāpēm, ūdens un augstuma.

* No visādiem rāpuļiem - visizteiktāk no čūskām.
* No tumsas
* No ļoti slēgtām telpām, nevienā caurā alā es nespēju ieiet.
* No suņiem. Lai arī man par laimi neviens suns nekad nav iekodis vai uzbrucis, bet tāpat man ir ļoti bail. Tiklīdz man par tuvu pienāk kāds suns, kuram blakus nav saimnieks, man kājas aukstas ir. Es zinu, ka nedrīkst atklāti baidīties, bet es nespēju, lai kā censtos. Es vienmēr saku: "Mīļš, jauks sunītis, ej pie saimniekiem!"

Ļooti bail no tuvo cilvēku pāragras nāves.

Pārējās bailes standartā: augstums, zinekļi, šauras telpas.

āā un vēl man ir bail no līķiem. Lai arī es saprotu, ka tas ir vienkārši miris cilvēks un viņš man neko nevar izdarīt, bet man tomēr ir paniskas bailes.

Bail no suņiem pat no tiem mazajiem klēpjsunīšiem- vienmēr sirds sāk dauzīties no panikas.

*Paniskas bailes no maijvabolēm un sienāžiem
*Bail no tādam kāpnēm, kam starp pakāpieniem ir palielas šķirbas.
*Kopš kāda no zinu raidījumiem bija sižets par "Logu bučotāju", kas tumsā kaut kur Latvijā ir bučojis kādu māju/dzīvokļu pirmo stāvu logus, arī no kaut kā tāda man ir bail. Tumsā vienmēr bail paskatīties pa logu.

No pelēm, žurkām, augstuma. No šiem man ir paniski bail.
Vēl man ir bail jūrā peldēt (dziļumā), bail peldoties, ka man pieskarsies ūdens zāles, bail noslīkt, sadegt, bail no ātruma (piem. braucot ar slēpēm, ar riteni no stāva kalna, māšīnā nav bail), bail tumsā vienai staigāt pa ielām (precīzāk, bail no cilvēkiem, kuri tur varētu būt), bail dzemdēt, bail no tā, ka manā ķermenī varētu dzīvot kāds cits (bērns). Man vispār no daudz kā ir bail. Bet šīs bailes drīzāk ir saistītas ar to, ko mana iztēle rada un viņa ir patiešām plaša!

Man vēl no līķiem ir bail. Es nevaru bērēs pieiet pie zārka un paskatīties uz to ķermeni. Man uzreiz ir aukstas rokas un stīvas kājas.

ā, vēl man ir stulbas bailes no gājēju pārejām bez luksofora. Kad biju sīkāka, vienreiz mašīna gandrīz uzbrauca virsū. Tagad, kad eju uz piemājas veikalu, man ir jāiet pāri tāda pārejai un, ja es redzu, ka brauc daudz mašīnu, tad es neeju pāri. Es eju uz tālāko pāreju ar luksoforu un ar lielu līkumu tieku līdz veikalam. :D

Interesanti, ka daudzām bail no dziļa ūdens, tumsas un augstuma. To visu es dievinu un man tā tieši ir tāda kā relaksācija un brīvības sajūta - pastaigāties vienai naktī, būt kaut kur augstu, augstu un visu pārredzēt vai peldēt jūras dziļumā, mmm.

ļot bail no augstuma, dziļām ūdenstilpnēm un potēm

Fobija ar fiziskām izpausmēm no ērcēm
bailīga īpaši laikam neesmu, bet sis tas ir:
zirnekļi
augstums un dziļums (nejūtos labi ne lidmašīnā, ne uz kuģa)
šauras telpas (nav bail, bet nepatīk) esmu no cilvēkiem, kas izvēlēsies kāpnes
ļoti bail no invaliditātes. Ne tā, ka es par to ikdienā domātu, bet ja nu uznāk, man tas šķiet šausmīgākais, kas ar mani varētu notikt. Man liekas, ka es labāk mirtu nost, nekā paliktu kurla vai paralizēta.