jūsu bailes.

Peldēt māku, bet zinu, ja notiktu nelaime, diezvai varētu izglābt.. Un tad es parasti dusmojos, lai peld rajonā, tur kur līdz kaklam un miers. :D

Pedeja laika saku apzinaties cik man bail ir no visa kaa un saku domat, ka jaiet pie kada psihologa.

- injekcijas
- zirnekļi
- pamosties zārkā :D
- un tādā lielas nepatikas līmenī ciest nevaru, ja kāds zem ādas (virsējā slāņa, it kā skabargu izņemt) dur sev adatiņas, vēmiens nāk :D

Krītu panikā lielās ēkās ar daudz gaiteņiem, kā pilis, piemēram. Ja blakus ir izeja, tad viss kārtībā, jo tālāk no izejas, jo vairāk trīc kājas. Jūtos kā sprostā un, ka izeju nekad vairs neatradīšu. :D
Un otrs - ne gluži bail, bet izvairos no cirka. Precīzāk - klauniem.

Visas tik bailīgas :D Jāiedod vīram šito izlasīt, savādāk viņš domā,ka es viena tāda bailīga.

Baidos no daudz kā, no lieliem zirnekļiem, no ūdens, no tumšām ieliņām, no piedzērušiem cilvēkiem, no baloniem, no autoavārijām, no operācijām, no tā,ka man kādam dārgam cilvēkam var kas atgadīties, no tā,ka man pašai kaut kas var notikt un es nepaspēšu visiem tuvajiem pateikt to,ko gribu pateikt.

No vecuma :D

Ja nopietni, tad tikai no čūskām, ērcēm un tml. riebekļiem. Šausmīgi riebjas vardes.

Brīnos, ka visām no tik daudz kā bail..

Man bail ir no :
Dzērājiem
Liftiem-Kāpšu ar kājām pa trepēm kaut uz 12 stāvu ,lai tikai nebūtu ar liftu jābrauc
No tumsas-Izlasīju šeit cosmo , tos stāstiņus par pārdabiskām parādībām ,jau nedēļu normāli nevaru pagulēt,jo visu laiku liekas, ka mani kāds vēro :D
čūskām
agresīviem cilvēkiem,jo pati esmu salīdzinoši miermīlīga

Jāāāā, pievienojos Zaķim ! No vecuma man arī bailes. Negribu palikt krunkaina,slima, veca. :( Ak,jeeeziņ.. Man tas liekas tik briesmīgi. Itkā jau forši kad ir vecvecvecmammas utt, bet kā jūtās viņa? Savi gadi 80 vai 90 vai jau tuvu simtam un katru dienu jāsēž un nezini vai nākamajā dienā pamodīsies. Brrr...

-Zirnekļi
-Salūts'
-Tumsa

ā, un ir vēl vienas bailes, pat nevaru izskaidrot. Kad ieraugu mūķeni paliek stīvas kājas, sākas panika. :D

Ja godīgi es esmu pārsteigta, cik daudz lietu jūs biedē. Ilgi domāju un nevarēju izdomāt neko, kas mani biedētu. Jā, ir lietas, kas man nepatīk (slikti cilvēki, kukaiņi...), bet teikt, ka man no tām būtu bail, es nevaru.

* no augstuma (šīs man ir ļoti izteiktas - ar elpas trūkumu, histērijas lēkmēm utt);
* no čūskām, zirnekļiem un visādiem riebīgiem reptiļiem;
* no slēgtām un šaurām telpām (lielisks tests bija magnēriskā rezonanse, kuru es protams neuztaisīju, tāpat nekad neslēdzu vannas istabas durvis, ja ir iespēja - neizmantošu liftu);
* no lieliem un asiem nažiem;
* no spokiem (neesmu gan nevienu nekad redzējusi, bet laikam būtu traki, ja kaut kas tāds parādītos);
* no alkoholiķiem, narkomāniem, psihajiem;
* no špricēm, adatām;
* no sliedēm;
* no zobārsta.

no čigāniem
no tuneļiem Rīgā( liekās, ka mani apzags vai kāds čigāns piesiesies)
bail, ka nozags telefonu, jo pirms mēneša nozaga
bail,ka ar man mīļiem cilvēkiem, kaut kas notiks
bail, ka kadreiz būs elpas trūkums

tām, kurām bail palikt vienām vai nakšņot vienām- ko darat, ja šāda situācija tomēr izveidojas?

Es baidos no ļoti daud kā,bet vienas no lielakajam bailēm ir no vardēm :D

Man ir bail no nāves, vienalga vai tas skar mani vai man tuvos.. ļoti bail.
Un vēl peldēt dziļumā (kur ūdens pāri galvai), jo slikti peldu.

bails man ir no čūskām nevaru tos radījums ieredzēt.
bailes no tumsas mazliet ir izzudušas, jo bieži vakaros staigāju ar suni.
Agrāk man bij bail iet pāri tiltam likās ka tas peld prom un es netikšu pāri nu kaut kā mazāk vai vienkarši tam nepievēršu uzmanību.

Man ir bail no
*ūdens=dziļums.
Vienreiz uzkāpu uz prāmja, palīdzēju māsai skatuves tērpus nest un vnk trīcēdama nokāpu. Atceros draudzene pierunāja ar veikbordu braukt...nekad dzīvē vairs. Ēzera vidū nokritu(protams) un man tāāāāda panika bija, kauns no instruktores, bet to nav iespējams aprakstīt, cik grūti man bija piespiest sevi atlaist trosi, lai mani izvelk krastā.. Tā trīcēju pēc tam un asaras bira. Pārliecinājos,ka ūdens, tiešām nav mans.. žēl. :)
*Nejūtos ērti liftos un tumšās, mazās ieliņās. Bet to var pārdzīvot.. ar trīcošu sirdi, bet var :D

Vispār..kā lai pārvar bailes? piem.to pašu dziļumu. biju izdomājusi, mosh aizbraukt ar to prāmi, ne skaidrā,lai kāds ienes :D Bet iedomājoties jau sirds sitās... Nepatīk apzināties,ka ir kas tāds,kas mani ierobežo... Jūs esat kaut kā pārvarējušas bailes?

sākas panika un vienreiz pat no kliegšanas un bailēm noģību ieraugot peli, tas pats arī ar žurkām
bet toties no kukaiņiem man nav bail :D
vienmēr esmu sasvīdusi no bailēm un sākas panika, ja jānodod asins analīzes
un bail ļoti no tumsas... vienmēr guļu ar mazo gaismiņu .. un vienreiz pazuda elektrība,likās ka prātā sajukšu.. :D