Nesen uzzināju, ar socioālo tīklu starpniecību, ka mana bērnības draudzene, kura par mani divus gadus jaunāka, ir apprecējusies un dzīvo saulainajās, siltajās zemēs. Viņa ir stāvoklī, gaida bērniņu, es par to biju šokā... lai gan ja labi padomā, atcerās, es reiz viņai teicu, ka viņa būs pirmā no mums abām kura apprecēsies un izveidos ģimeni. Nepagāja kādi 10 gadi, kad tiešām - viņai ir viss, ko reiz vēlējās - vīrs, drīz būs bērniņš. Forši! :)
Bet par to ir stāsts- viņa ļoti daudz publicē bildes, ar savu gaidāmo bērniņu. Ar lielo punci utt. Ikreiz, es nezinu kāpēc, bet kad ieraugu sievieti dzīvē vai fotogrāfijās, kur viņa redzama esam stāvoklī, man ar dūšu fiziski paliek slikti, smagi, rauj uz vemjamo. Uzreiz, tīri psiholoģiski liekas ka es būtu tā, kas ir stāvoklī. Nesaprotu, kāpēc tā ir.
Mierinājumam varu pateikt, ka pati stāvoklī neesmu. Nav jau no kā būt. Jau divus gadus esmu viena, baudi vientulību. Uz klubiem neeju, jo neinteresē. Tīri strādāju, mācos, lasu grāmatas..ar draudzenēm izbraucu kaut kur, aktīvi pavadu laiku, it sevišķi vasarās, kad silts.. ir vairāk iespēju kā pavadīt laiku.
Bet nu jā, atgriežoties pie tā, ka man paliek nelabi... jējbogu nesaprotu. Ļaunu nenovēlu ne vienam, ne draudzenei, ne citām sievietēm kuras ir bērniņa gaidībās.
Man ir kāda kolēģe, kura arī gaida bērniņu, kurai ir puncis paliels. - No viņas izvairos, jo ja manas acis ir ilgstoši uz viņas vēŗstas, man momentā jāskrien uz vannasistabu neapzināti. Velk uz augšu.
Man bail, par sevi nākotnē. Par to, kā būs ar mani, kad es būšu stāvoklī? Vai maz man to vajag un vai maz es to gribu, es par to sāku stipri šaubīties.
:(